Liekas, ka šī pēdējā reize, kad sūtu sveicienus no Zambijas, Chibombo. Zinu jau zinu, ka iepriekš neesmu bijusi aktīva ziņu sūtītāja, bet viss tikai tehnisku nebūšanu dēļ (nu, interneta trūkums organismā). Āāā, vēl, jāsaka atklāti, mana vieda draudzene pirms sešiem mēnešiem teica: „Tas, kas tagad kultūršoks, vēlāk būs rutīna!”. Un taisnība viņai bija.

Mājas tik tuvu, ka tagad grūti iedomāties. Ka satikšu ģimeni un draugus (cerams, ka vēl kāds ir palicis), varēšu sarunāties dzimtajā valodā, varēšu gulēt bez guļammaisa un moskītu tīkla, varēšu atgriezt siltā ūdens krānu, lai nomazgātu traukus, vai vēl labāk- sevi, varēšu ieiet veikalā un nopirkt kefīru, jogurtu, rupjmaizi, šķiņķi, sieru, un līdz veikalam varbūt 300 m, nevis 4 km. Grūti iedomāties, ka ārā būs auksts un koki bez lapām, nevis tāpēc, ka sausā sezona, bet tāpēc, ka ziema… īstenībā grūti iedomāties, kā dzīve turpinājusies visu šo laiku, tur- mājās.. un mana šeit- Zambijā. Gribētos, lai jums tur viss būtu apstājies.. gribētos, lai manai labākajai draudzenei bēbis vēl nav piedzimis, gribētos, lai krustdēls nebūtu jau liels un prasīgs, kura sirdi bija grūti iekarot jau pirms gada, bet tagad? Gribētos, lai viss ir tā, kā es to atstāju, gribētos, lai mājas nebūtu nodegušas, gribētos, lai draugi tādi paši, gribētos, lai ģimene tā pati …. es pat nezinu.. nevienam nav laika mašīnas?

Atgriešanās Eiropā baida vairāk nekā brīvprātīgā darbs Chibombo… tad es paspēju nobīties, redzot Sahāru zem lidmašīnas spārniem.. bet tagad?

Es gribu mājās. Bet man nav ne mazākās nojausmas, kas mani tur sagaida. Kaut kādā ziņā, to pašu varēja teikta par Chibombo, bet tad tas nebija kaut kā „personiski”. Bet tagad.. tur ir kaut kāda vēsture.. bet man liekas, ka man tagad ir cita vēsture.. un reizēm liekas, ka arī cita nākotne. Jebkurā gadījumā, viss liekas sirreāli. Cik ļoti es spēju iztēloties sevi Latvijā, šķeļot mīļotās Rīgas ielas, deldējot kino teātra sēdvietas vai auditoriju solus, brīvdienas pavadot ģimenes paspārnē, tik šodien man tas liekas kaut kas tāls un svešs, un jo tuvāk tā diena nāk, jo neorganiskāk tas liekas, bet ne par to.. kā jau kāds reiz teica, ka no šitā jau neizbēgšu…

Labā ziņa tā, ka manā „bušā” tagad internets ira, bet sliktā ziņa ir tā, ka tikai priviliģēti cilvēki to var lietot, un, protams, baltie brīvprātīgie nav šajā izredzēto kārtā. Ja ļoti mīļi palūdz, sakot:„Nu, es neiztērēšu visu internetu, tikai nedaudz!”, un ignorējot iedomīgos, dusmīgos skatienus, tad jau lietas notiek.

Labā ziņa tā, ka Zambijā izdodas satikt daudz jauku cilvēku, sliktā ziņa ir tā, ka.. bet, pēdējais jocīgais atklājums bija stopējot no Landlesa uz Lusaku. Mašīnā, stāstot no kurienes esam, sakot, ka tuvu Krievijai, pēkšņi šoferis sāk ar mani runāt krieviski. Esot Krievijā pirms desmit gadiem misijā bijis, valodu aizmirsis, bet runāja viņš labi, tik, cik tāds Afrikāņu akcents, nu, tāpat kā man- igauņu. Tagad ar draugu vada bāreņu namu, naudu tam pelna, stādot un pārdodot kartupeļus, vadot „take away” ēstuvi un tirgojot grāmatas(?! Biju vienreiz tajā tirgotavā- izbijusi bibliotēka,grāmatas labas un par lētām naudiņām). Nu, jā.. labā ziņa ir tā, ka izdodas satikt cilvēkus, kas no sirds labdarības darbu dara un velta tam dzīvi, bet sliktā ziņa ir tā, ka ir tādi, kas to dara naudas dēļ, un arī to var uzreiz redzēt. Žēl, ka bērni tam visam pa vidu, jo viņi nezina, kas ir labs un kas slikts. Tas, ko viņi redz šodien, būt tas pats, ko viņi rādīs rīt.

Sapnis par Āfriku ir īsts tikai kaut kādos noteiktos mirkļos, kad.. piemēram, ar riteni trakā karstumā minoties, satiec tādu pašu riteņbraucēju, un savā iedomībā domā, ka esat līdzīgi un uz brīdi sajūties kā savējais.. vai, kad pārpildītā minibusā brauc pie atvērtiem logiem, matiem vējā plīvojot, skanot filmās dzirdētai mūzikai un klēpī turot blakus sēdētājas bērnu, jo uz mirkli sajūties kā savējais.. jūties tuvs un piederīgs.. vai, kad tirgū, pērc banānus pie vienas un tās pašas pārdevējas pāris mēnešu garumā, tad tiec pie kāda banāna par brīvu, un tad, kaut gan viņa neprot ne vārda angliski, saki, līdz nākamai reizei un viņa atsmaida.. jā, reizēm ir tie brīnišķīgie mirkļi, kuri palīdz uzturēt sapni un ilūziju par Āfriku…

Cilvēkam vajag piederības sajūtu… kā iepriekš minēju, pāris reizes esmu „tur bijusi”.. un tu cilvēks tik ilgi un izmisīgi esi pēc tā tiecies, ka tie pāris mirkļi liekas zelta vērti.. pēc tādiem brīžiem gribas teikt: viss, es gribu palikt Āfrikā!… un tad tu atgriezies atpakaļ realitātē, nevis tāpēc, ka gribētu, bet tāpēc, ka dzīve tāda.. un saproti, ka nekad tu te nebūsi savējais.. un tad tā kā jādusmojas, bet vairāk jau uz sevi..

Es varētu rakstīt un rakstīt..

Esmu izdomājusi, ka cilvēks šajā pasaulē ir viens. Ja paveicas, tad izdodas satikt kādus, ar kuriem kādu gabalu kopā var iet.. varbūt, tādus, ar kuriem pārmij tikai pāris vārdus un liekas, ka nemaz kopā neesi bijis, tomēr viena saruna ir atstājusi iespaidu uz visu dzīvi.. un tikai pēc kāda laika saproti, cik viens mirklis ar vienu cilvēku bijis vērtīgs.. reizēm daudz vērtīgāks par gadiem ilgu ceļu kopā.. un es zinu tos, kuri ir man svarīgi, pat tad, ja viņi nav kopā ar mani.. un nav svarīgi to apliecināt ar redzamām zīmēm, jo nav svarīgi, ka arī pārējie to redz, svarīgi ir, ja es to zinu un esmu par to pārliecināta..

Un vēl. 100% esmu pārliecināta, ka vēlēšanās piepildās. Pilnīgi viss, ko skaļi vai klusībā esmu vēlējusies, ir piepildījies. Prieki un šķietamas bēdas. Skaļās vēlmes parasti ir viegli atpazīstamas, bet tās klusās ir tās, kas mūs mulsina, jo reizēm paši sevi nedzirdam, tāpēc es saku, esiet uzmanīgi, ko vēlaties.

Labi. Aizrunājos. Pietiek.

Tātad. 31.03. 00.00 Lusakas lidostā sāksies ceļš mājup. Visādas pieturas pa vidu un tā.. bet 01.04.pēcpusdienā, vakarā varētu būt, ka skaršu Lindersvoldas slieksni.

09.04. vakarpusē ielidošu Rīgā. Novāciet sniegu, iekuriniet pagalmus un atkorķējiet siermaizes!

Pavisam īsi par manu brīvību.

Brīvības te maz it kā.

Nu, dienas kārtība ir akmenī iecirsta: brokastis, pusdienas, vakariņas.

Fundraising un studies. Pat “paša laiks”- own time- ir grafikā ielikts.

Pēc būtības arī domāt nedrīkst, ko grib.. nē, domāt drīkst.. bet teikt nevajag… hmm…

Vēl te ir sistēma.. visam un visiem.. tradīcijas.. nu, pieredze, tas saucās.. (mēs jau desmit gadus darām tā un tā, un savādāk tāpēc tagad nedarīsim). Šad tad cilvēku veidota sistēma kontrolē pašu cilvēku, un tad man liekas, ka tas ir stulbums…

BET..

IR brīvība..

Reiz fundraisingā, pilnīgi nejēdzīgā vietā un neveiksmīgā dienā, sēdēju uz soliņa un žēloju sevi.. nu, kā neiet un tā (kā parasti). Un pa kreisi, skat, skat- banka. Cilvēki sēž izgludinātos, zilos kreklos, faltētos svārkos, gludi sasukātiem matiem. Pelna naudu.

 Un tad es atcerējos savas vasaras bankā. Tieši tāpat. Katru darba dienu no deviņiem līdz sešiem, ar stundu pusdienas pārtraukumam. Pie datora. Dreskods tāds pats. Sarunas pilnīgi tukšas un gaistošas. Vadītāja norādījumi lietišķi un sausi. Katra diena tāda un vēl beigās nesaproti- kāda v.. pēc tu to dari?

Un vai tad tā ir brīvība?

Tajā mirklī sajutos baigi labi. Un brīvi. Katra diena ir kā svētdiena. Katra diena sākas tad, kad es to gribu. Katra diena beidzas tad, kad es to gribu. Es varu izniekot dienas, neko nedarīt.. es varu arī darīt.. es varu sēdēt līdz diviem naktī un darīt “neko”- t.i., lasīt, rakstīt, runāt ar kādu.. vienalga.. un nākamajā dienā paņemt “powernap”, un ir vienalga,  vai ir trešdiena, vai svētdiena.. ja ir saulaina diena, es varu aizbraukt uz pludmali un sauļoties un biznesu kārtot vēlāk.. Protams, protams.. nekur nekas nepazūd.. es domāju- ir lietas, kuras jāizdara.. bet kaut kādā ziņā jūtos brīva tādās lielās līnijās. Nav stresa par rēķiniem, par naudu, par plāniem- lielajiem nākotnes plāniem, par statusiem, par izklaidēm, kuras maksā (atkal) naudu, par dreskodiem… etc., par visiem niekiem, kuri (tev liekas) veido tavu un visu apkārtējo dzīvi, jo noteikti informācijas apmaiņa par tiem pašiem “svarīgajiem” sīkumiem ir vitāli svarīga.

Tā IR brīvība. Kad tu esi pats. Un bez ambīcijām mācīt citus, kļūt labākam par citiem.. un vispār .. salīdzināšanās ir nāve.. bet tas jau ir cits stāsts.

Šorīt, vairākas reizes atliekot modinātāja zvanu, mainījās mani plāni.

Plāns- braukt ielās, ziedojumus vākt. Starp loga un žalūzijas malu var redzēt pat kādu saules staru, apspīdam nolijušos kokus. Liekas, ka vajadzētu būt labi, nu, labāk nekā vakar.. bet atkal un atkal modinātāja zvans atgādina, ka, nu, nebūs.. Un istabā tik auksts, kā ziemā- nu, nopietni.. sajūta tāda. Nevaru saņemties izlīst no segapakšas (īstenībā, no divām segapakšām), un no domas vien par auksto dušas telpu gribas gulēt visu rītu. Galīgi nevaru piespiesties kustībai, bet šitajā aukstumā dušā iešu vakarā, jo no rīta tas ir varoņdarbs, bet es šodien neesmu uz varoņdarbiem. Jā, un tad- doma pie domas- līdz es mainīju plānus.

Domāju, ka lielās līnijās esmu diezgan sagurusi. No domām, no sarunām, no plāniem, no uztraukumiem, no sasparošanās, no darīšanas vai izvairīšanās darīt… un tā tālāk un tā joprojām vēl kādus divus mēnešus.. tā es šodien izdomāju pacelt tādu mazo sakārtošanās akciju.

Vēstuļu diena tiem, kurus es mīlu un kuri mīl mani, par visām intīmajām, personīgajām detaļām, par kurām nerakstu šeit. Liekas arī, ka tāds rezumē prasās, ilgi nekāds kopsavilkums nav vilkts. Līdz nākamai reizei.

Sakārtošanas diena istabā. Saka, ka ja apkārtējā vidē bardaks, tad nekādā ziņā nevar tikt pie kārtības sevī.

Gulēšanas diena. Mēģināšu atgūt to, ko esmu par pēdējo nedēļu negulēšanas rītiem iekavējusi.

Klausīšanās diena. www.lkr.lv

Ceru, ka tas izdzēsīs vai vismaz apturēs, uz kādu laiku, visus error manā sistēmā.

Jo tālāk, jo trakāk…

Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku…

Līdz Āfrikai 7 nedēļas. Oficiālais datums nolikts- 2. oktobris.

Kā jau iepriekš stāstīju, viss ap punktiem grozās, bet vēl jo vairāk- ap naudu. Tātad burvelīgie 36 000 DKK. Forši, ja tiek pie kāda darba, un tas nekas, ka mēs tāds lētais darba spēks tomār sanākam.. jo uz ielas stāvēt ir vēl grūtāk.. nu, baigais mežs ar bagajiem kokiem.

Līdz šim tikām pie darbiņiem, līdz ar to, nu, jau puse būs savākta.. bet otra vēl trūkst.. nu, tā- lielās līnijās.. un tikai 7 nedēļas palikušas.. šķiet iela tagad spīd katru dienu..

Jebkurā gadījumā visas sistēmu problēmas liekas nieks, salīdzinājumā ar to, kādas nepatikšanas pati esmu sev saražojusi..

Tomēr- domas atkal un atkal aizklīst uz Āfriku un tad liekas, ka nekas nav neiespējams un nekam citam arī nav nozīmes tagad..

Vakar runāju ar voluntieri Jāni. Viņam svaigi Āfrikas iespaidi galvā un sirdī, Āfrikas kafija  uz galda, blakus četras, 25 santīmu vērtas, stikla Coca Cola pudeles no Āfrikas bodēm, bundžā noslēpts kokvilnas zieds “dabīgais” no tām pašām Melnā Kontinenta ārēm. Vēl Jānim pilns kompis ar bildēm un filmām no Āfrikas, pilna dienasgrāmata ar tintes rakstiem, kartēm un avīžu izgriezumiem…

Jānis stāsta par lietām Āfrikā. Vairāk par manu bušu- Chibombo. Par to, cik cilvēki tur labi.. par to, ka nav elektrības… nav interneta.. nav tekoša ūdens.. par to, ka duša ārā.. par to, ka karsti tur.. par to, ka daudz jābrauc ar riteni būs.. par to, ka ēst jātaisa uz ugunskura būs.. par to, ka sešos Āfrikā jau tumšs un tad atliek vien sveču gaismā pavakariņot un lasīt grāmatas… par to, ka Chibombo esot zemienē, un tā kā es braucu uz Āfrikas vasaru, lietus sezonu, lai tik ņemot gumpīšus līdzi.. par to, kā uz Lusaku jābrauc, lai tiktu pie civilizācijas devas, ja gribas..  par katoļu māsām no Itālijas, kas misionārē blakus.. etc. etc. etc.

Bet visam tam pāri- kāds mieriņš esot bušā..

Es jau arī tā esmu izdomājusi.. ka pusgadu bez trokšņiem apkārt padzīvot būs interesanti.. tikai tu, tu pats un Dievs…

Miers, tas ir svarīgi…

Īsumā par sistēmu. Vairāk par punktiem.

Lai tiktu līdz Āfrikai, jāsavāc 36 000 DKK, kas aptuveni ir 3600 LVL. Vēl jāsazīmē 850 studiju punkti- nu, par viskautko, kas vien liekas sakonektējams ar Āfriku un brīvprātīgo darbu, un personīgo izaugsmi, kaut kā tā…

Nauda ir nauda. Bet tie punkti… ā, un viens punkts esot ekvivalents vienai stundai, t.i., 60 minūtēm… tātad:

500 punkti studijām- tāda kā teorija par Āfriku, par slimībām, par attīstību, par globalizāciju, par.. , par…

150 punkti kursiem- kāds atnāk kaut ko pastāsta, galvenais esi klātesošs, vēl arī ikrīta prezentācija skaitās (nu, katru rītu pulcējamies uz 15 min garu runu no kāda biedra puses, par dajebko- kaut vai par zeķēm, kuras sistemātiski pa vienai pazūd no veļasmašīnas (!!), vai katras nedēļas kopējā sapulce, atkal- galvenais esi klātesošs.

100 punkti pieredzei- jebkas ko dari pirmo reizi, kur kaut ko iemācies, kur kādam kaut ko iemāci.. nu nezinu… piemēram, pirmo reizi pinu rokassprādzes… pirmo reizi baroju zirgus… pirmo reizi taisīju fundraising plānu.. pirmo reizi gatavoju ēst 70 cilvēkiem.. pirmo reizi…

100 punkti lietderīgai brīvā laika pavadīšanai- resp., kā tu savā brīvajā laikā palīdzi citiem, ko labu izdari.. nu, spēlēju futbolu kopā ar kautko, palīdzēju saservēt galdu, kad man tas nebija jādara, palīdzēju samizot sīpolus, kad man tas nebija jādara, iztīrīju toleti, kura man nebija jātīra, izmazgāju dvieļus, kurus pats gan lietoju, bet mazgāt man it kā nevajag, jo neviens nav teicis…

BET… viss taču ap punktiem grozās…

Šodien domāju par to, ka iespējams liela daļa no klātesošajiem biedriem (sevi skaitu pie tiem pašiem) daudz ko nemaz nedarītu.. nu, tā no brīva prāta.. katra trešā teikuma galā izskan kaut kas līdzīgs: “Varbūt kādu punktu par to var izcelt!” vai pa vienkāršo: “Cik punktus es par šito varu dabūt?”.

Cilvēks jau tāds ir.. visu laiku grib ko pretī, par velti neko  netīk darīt.. bet tā kā visa vara pieder ieradumiem, tad labā ziņa ir tā, ka kaut kādā mirklī.. tiešām ieslēdzas cits ātrums- par ko man pašai.. skeptiķei.. ir liels pārsteigums… nu, tu sāc darīt kaut ko nepiedomājot pa tiešo par punktiem. Tu dari, dari, dari.. jo jādara, jo jālasa punkti un tad kādā mirklī saproti, ka dari.. bet esi aizmirsis punktus saskaitīt..

Ja tam šī brīnišķīgā sistēma ir domāta, tad cepuri nost! Bet, ja šī sistēma ir tam, lai BŪTU sistēma, un lai norādītu, kurš mājās ir saimnieks un kam vara, lai vilktu rāmjus, lai darītu kaut ko darīšanas pēc un to liktu uz papīra un teiktu, ka tas BAIGI STRĀDĀ, tad man gribas teikt, ka ir baigi forši, ja cilvēks spēj vērot no malas šo teātri un tajā nepiedalīties.. vai likt citiem domāt, ka piedalās.. lai vienkārši miers būtu mājās.. jo miers ir svarīgs…

Nu jau, pāris mēnešus mani paradumi svētdienās nav aktuāli.

Vispār svētdienas kaut kā pazudušas no nedēļas “adžendas”. Jo katra diena man liekas kā svētdiena.

Vienīgā atšķirība no īstās, kalendārās svētdienas un manas katras dienas svētdienas ir tas, ka brokastis ir 11.00 (nu, vispār rīta cēlienu var izstiept uz pāris stundām pilnīgi mierīgi). Tad sanāk, ka ilgāk var pagulēt, pilnīgi legāli- nekāda rīta prezentācija par akmens skulptūrām, kanibālismu, vergu tirdzniecību, etc. Nekāds “morning klīnings” 15 minūtes, lai brīvprātīgajos ieliktu paradumu “uzkopt no rītiem”, pretējā gadījumā vakarā, atnākot no dienas gaitām, māja Āfrikā būšot pilna ar prusakiem un citiem “draugiem”.

Bet visādi citādi, nu jau, pāris pēdējos mēnešus jūtu, ka katra diena ir kā svētdiena. Varbūt tāpēc, ka īsti nav darba. Nu, darīt ir ko.. bet forma ir citāda un algas nav. Varbūt tāpēc, ka šeit nejūties kā pieaudzis- liekas, ka visu tomēr izlemj kāds cits un tu tikai klausi. Varbūt tāpēc, ka nav nekādas atbildības ne par ko (it kā ir “responsibility areas”- atbildības zonas un pienākumi, tomēr man liekas, ka tas ir nedaudz tā kā “teijāteris” un “darbību imitācija”). Varbūt tāpēc, ka tas viss ir tāds realitātes šovs un es zinu, ka reiz tas beigies, tāpēc īsi nav vajadzības “domāt par rītdienu” (nesen atklāju, ka manī vairs nav nekā no plānošanas, iztēlošanās un nākotnes gaidīšanas).

Reizēm liekas, ka tas ir atvaļinājums. Reizēm jūtos par to vainīga.

Vakar “fandreizoju” pie smalka “šopingcentra” (btw, tas nekas, ka runāju angliski? :)).

Īstenībā jau forši. Vakar pirmo reizi viens vīrs cienījamos gados ar tādu pašu- cienījamu- “draudzeni” man parādīja pirkstu (nu, vidējo). Blakus esošā sieviete, kura to redzēja, lai segtu radītos zaudējumus (morālos) ieziedoja pāris desmit kronas. Jauki taču.

Jā, bet kāpēc nolāpīta tā misijas apziņa? Tāpēc, ka es pieklājīgi piedāvāju- hei, vai negribi atbalstīt brīvprātīgo darbu Āfrikā? Ja negribi- ok, lai jauka diena, varbūt citreiz? Ja gribi- vēl jo labāk- izstāstīšu “gardu muti“, ko tagad mēģinu pārdod un vispār, cik mēs visi esam forši un laimīgi. Bet, nu jā, “in general” es tā ļoti uzmanīgi piedāvāju šo brīnišķīgo iespēju- atbalstīt (“partnership“, kā saka) ar pāris kronām mani un manus draugus. Nu jā, tā, lai cilvēkam liekas, ka viņš “vienā mierā” man var teikt: “Nē, šodien nē!” un mēs šķiramies kā draugi.

Nu tad beidzot- kāpēc nolāpīta tā misijas apziņa dānim?! Daudziem jo daudziem laikam liekas, ka ziedot ir kā iet vēlēt- katrs cienīgs pilsonis tā dara. Īsti negribās, pa lielam it kā vienalga un vispār jau arī ticības nav.

Vakar tik jauki pajautāju vienai dāmai, vai gribat atbalstīt brīvprātīgo darbu? Un mans jautājums ir tik neitrāls, ka pieņem jebkādu atbildi (pat pirkstu). Un šī jaukā būtne, ar tik dzīvu izmisumu sejā, vēra vaļā somu un meklēja pēc maka. Man likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Un man viņas tik ļoti žēl palika un pati tik vainīga sajutos, ka teicu: “Nē.. nē.. Jums nevajag atbalstīt, ja negribat!”.. uz ko tante ar tieši tādu pašu skumju skatu, bet nedaudz jau atvērtāku pieeju uz dzīvi un mani teica: “Nē, nē. Jāatbalsta jau ir, jūs jau labu darāt, vienkārši visur jūsu tik daudz”, uz ko es atvainojos, tomēr pieņēmu smagās dāņu kronas un teicu: “Lielumlielais paldies un lai jauka diena!”

Man likās, ka ziedojums vērtīgs tad, ja no sirds dots. Un pats arī labi jūties, ja no sirds dod. Bet banka pieņem visas monētas un papīra gabalus.

Tagad redzu, cik esmu kļuvusi vāja, vietā, kur man būtu jākļūst stiprai..

Mēs neesam radīti kā vāji un bezrakstura cilvēki.. tieši otrādi. Stipri, pārliecināti par sevi, savu ticību, nostāju un viedokli..

Filosofēju tagad par dzīves mākslu. Viena no tehinkām, kā tajā praktizēties un to veidot- ieradums. Regulāras darbības atkārtojums kalpo tam, lai kaut ko padarītu par ieradumu. Ieradumi mums palīdzot justies droši, just savas dzīves ritmu un kārtību.. Ieraduma iegūšana atsvabina no izvēles! Jo par ieradumiem mēs nedomājam- mēs kaut ko darām, jo tā ir ierasts, bez domāšanas.. vai tas ir labi, vai slikti- atkarīgs no ieraduma, bet labā ziņa ir tā, ka mēs paši varot veidot savus ieradumus. Vienkārši jāizdomā- ko es gribu darīt, kāda veida ieradumus es vēlos iegūt, kādi ieradumi man palīdz kļūt par labāku, harmoniskāku, veselīgāku un priecīgāku. Tad to atkārtot atkal un atkal (kaut kur lasīju, lai tiktu pie ieraduma darbību nākas atkārtot 21 reizi katru dienu, pēc tam tas kļūst par ieradumu un sevi nav jāpiespiež- redzi? atbrīvots no izvēles!) Jo ja ir runa par izvēli, tad pastāvot haoss, ne skaidrība.. to pēc sevis arī zinu- milijoniem domu, variantu, bažu.. cik daudz gan enerģijas es patērēju kaut ko izvēloties..

Ieradumi mūsos veidojot arī mājīguma un iemājotības sajūtu. “Dzīve ir iekārtojama, ja ieradumi salauž svešatnīgumu un gādā par mājīgām attiecībām” (Vilhelms Šmids, “Skaista dzīve? Ievads dzīves mākslā”). Nav nozīmes, kur es esmu, bet gan, ko es daru.. kā es vadu dienas, kāda veida ieradumi veido manu dzīvi..

Aizbraucot no mājām, iekārtojoties citur, pieņemot citu, ne savu, dienas kārtību… visi iepriekš izstrādātie ieradumi manā dzīvē kļuva neaktuāli.. lai iegūtu mieru, es “iegādājos” jaunus paradumus.. ne labākus diemžēl. Es ēdu brokastis, (kuras līdz tam man nekad nebija nepieciešamas) no kurām man māca nelaba dūša. Es sāku pīpēt (ko līdz šim nedarīju), kas maitā netikai mani fiziski, bet arī garīgi. Es kļuvu vieglprātīga attiecībā uz citiem cilvēkiem, tā ir jautri un labi, un priecīgi, bet arī sāpīgi un “iznīcinoši”, gan man, gan tiem, kas blakus. Vai vairāk prieka dzīvē nozīmē, arī vairāk sāpju? Bet, kā saka, izvairoties no asarām, aizmirsīsim, kā jāsmejas.

Jebkurā gadījumā, sapratu, cik ieradumi tiešām ir svarīgi. Īpaši svešā vidē starp svešiem cilvēkiem dzīvojot. Vecos ieradumus es neapzināti aizstāju ar jauniem. Lai atbrīvotos no tiem, kuri ir degradējoši, nāksies izvēlēties jaunus. Veidojot ieradumus, prasība droši vien ir disciplinētība, skaidrība par to, ko es gribu, stipra griba un raksturs. Viss jau sākotnējo grozās ap izvēli! Pieņemt lēmumu- ko es gribu.. ko es patiešām gribu.. un tad pie tā turēties! Es ceru uz 21 dienu..

Kādu laiku esot prom no Tēvzemes, nedaudz var atsvešināties.. nu globāli runājot, man Latvijas pietrūkst (nu, nepietrūkst tie „sūdi” (es atvainojos), kas tur darās), bet .. vietējais temperaments, latviešu valodiņa, štellītes visas, kas raksturīgas tikai Mums..

Nu jā, savā dīķī te kuļoties, nav nemazākās nojausmas, kas notiek ārpusē. Tiešām. Tā dzīvot izrādās arī var un nemaz nav slikti. Nedēļa Latvijā, pilnīgi neiespringstot uz jaunumiem.. bet kaut kas ir aktuāls un garām paiet neizdodas..

 Piemēram, māsa paziņoja, ka Reinikam esot jauna dziesma.. baigi labā esot, un visiem patīkot… radio atskaņo.. es klausos un domāju, tā jau ir tā jaunā, vai kāda no iepriekšējām.. šitā esot jaunā.. un es brīnos, kā viņam izdodas saražot tik daudz vienādu dziesmu un likt visiem par tām priecāties atkal un atkal..

Vēl tika atražots joks par „AŠ kvadrātā”.. tas, kurš andris apvienosies ar to, kurš ainārs (ar mazajiem burtiem rakstu apzināti, lai paustu savu Noraidošo attieksmi..)

Eiropas Savienība varbūt sabrukšot.. jo Anglijā noticis gadsimta notikumus.. un tas kā akmens iemests jūrā spēj izraisīt.. viļņošanos.. ar sekām? (man Eiro makā stāv, vai jāsāk uztraukties?)

Vēlēšanas nāk.. kas nu būs, kas nu būs: visi raud.. krievi saskriešot, jo latvieši dikti vīlušies, vēlēt neies.. un mūžsenais jautājums: kurš ir mazākais no ļaunumiem?

 Jā, un tādu nieku droši vien ir daudz.. kad atbraucu atpakaļ tikai viens no latviešiem jautāja, kā tad iet Tur.. viņš šeit ir nesen.. bet pārējie esam saraduši ar domu, ka nezinām.. ka nevajag.. kaut kādā brīdī sāk arī neinteresēt.. Vairāk rūp lietas te apkārt.. lietas, kas skar mani pašu..

Vai esmu vienaldzīga, neieinteresēta, liekulīga „uzmetēja”? Jo braucu taču „celt” Āfriku, bet par Latviju esmu aizmirsusi!

Un vai tie, kas aizbrauc- visi ir tādi?