Viens no “vietējiem pacaniem” salauza degunu “spēlējoties” pludmalē. Jābrauc bij’ uz slimnīcu un tā. Spriedums- brauc pēc trīs dienām, lauzīsim atkal un tad līmēsim kopā, sak’ labi būs!

Puisis aizbrauca norādītajā laikā, salauza dakteris viņam degunu un uzlika ģipsi. Uz sejas- ģipsi, iedomājies? Nu lūk, ģipsis kā ģipsis (uz sejas) palika vaļīgs un puisis noņēma nost: nu, nav ko māžoties, būs jau labi.

Šorīt pie tējas viņš saka: “Paldies Dievam, ka pa nakti degunu nesalauzu!”

Tā mēs aizrunājāmies.. līdz vienojāmies, ka īstenībā tik forši, ka arī es, piemēram, nesalauzu degunu, vai izveļoties no gultas roku.. kaklu.. un sazinkoturvēl.. Nu jā, tā mēs norunājām, ka varēja vispār arī nepamosties. Un es tiku pie pēdējā laika labākās apjausmas-  PALDIES DIEVAM, KA ŠORĪT PAMODOS!

Vai tad tā nav laime? Pamosties un priecāties par jaunu dienu! ;)

16.03.

Vai var izlūgt iedvesmu? Jo Radītājs ir tikai viens.. vai var Viņam izlūgt kaut miljono daļu no tā spēka?  To droši vien nevar visi.. noteikti ir tādi, kuriem Dievs, viņus radot, ir asinīs “ielējis” spēju radīt. Bet vai ir tādi, kuri to var izlūgt, kuriem asinīs tās nav…

Dievs ir godīgs, patiess un gudrs. Piemēram, Imants Ziedonis. Kā Tu netici, ka Dieva nav.. paskaties.. paklausies, palasi… noteikti tā ir iedomība domāt, ka tu pats to dari.. ka tu pats vari.. ir tik labi, ka ir tādas liecības.. es klausos Imanta Ziedoņa „Epifānijas” un pārņem tāda „neticama” sajūta, ka neesi viens, ka esi brīnišķīgā pasaulē, ka ir tik daudz krāsu šeit un tas nav pašsaprotami, tas ir brīnums.. es klausos un jūtos tik īpaši un priecājos par to, ka Dievs ir tik dāsns..  un priecājos par to, ka Viņš man ir devis iespēju klausīties, saprast un priecāties par to..

Šodien esmu priecīga un pateicīga..

Varbūt tāpēc , ka Dānijā pēc pavasara sāk smaržot.. zeme zem kājām kļūst slapja un mīksta, sniega kārta arī sāk klusi izzust no Dānijas ārēm :) No rīta romantiķi mostas ar putnu dziesmām, pārējie- ar modinātāja zvanu un dusmojas, ka JAU jāceļas.. saule spīd logos, var redzēt ziemas putekļus un netīrumus uz logiem.. dubļi no pagalma tiek ienesti iekšā, bet nekas no tā nespēj sabojāt brīnumu par pavasara nākšanu.. visi tie nieki ir tik nesvarīgi, pretstatā tam, ka atkal un atkal.. ziemu nomaina pavasaris, pavasari- vasara un, un , un.. un tas ir brīnums, ka atkal un atkal to piedzīvojot, mēs neapnīkstam, ka mēs atkal un atkal par to spējam priecāties..

Varbūt, ka to garšu es sajutu, pateicoties Imanta Ziedoņa lasītajām „Epifānijām”.

Jauns pavasaris ir jauns sākums, un tik daudz kas ir mainījies pāris mēnešu laikā..

Tu jūti, ka Tu dzīvo..

Atkal par Rīgu.. gāju vienu dien caur Stacijas tuneli.. uz Verīgas pusi.. un sajutos kā ārzemēs.. :D jo tur stāv e-talona aparāts… jo cilvēki skrien.. vēl viņiem ir daudz mantu..  vēl tur muzicē.. tur var dzirdēt svešvalodas.. vienīgi tas vīrs, kurš tur jau gadiem sēž.. ar svariem, viņš gan atgādina par to.. ka tepat vien autene, stokmans .. un svešvaloda ir krievu valoda.. un tas smalkais aparāts, ar kuru man pagaidām nav nekādu darīšanu, īstenībā ir iespējams kārtējā “laža”..

jā, un kad Tu izej.. tai zonai cauri.. kā laika mašīnā (ja mazliet ļauj vaļu “putniem”).. otrā pusē ir Vecrīga.. tur gan arī tagad tāds bardaks ar visām tām mašīnām.. un klusums un miers vien noķerams nomaļās ieliņās.. bet, nu jā, .. kā tūristu metropolē.. veikali, skatlogi, smalkas iepirkumu somas… hmm.. svešvalodas… steiga… kāds Ziemassvētku atribūts, kurš spīd un laistās- šad tad pat gaumīgi.. pilni veikali, Zvaigznes  “autlets”, šokolāde.. Pelēks gaiss.. un bruģis arī pelēks, un nosvīdis slapjš zem gājēju raitajiem soļiem..

viens mirklis.. un jau “tumso”.. un man jāiet atpakaļ.. cauri… “krēslas zonai”- tunelim.. un es esmu pie autoostas.. pie tirgus.. un tā ir pilnīgi cita pasaule.. jau vakars.. un tur cilvēki krāmē nost savu preci.. un tas ir vāks- tur ir apmēram 60 bezgaumīgas cepures, kuras viņa vāc nost, kas nozīmē, ka katru rītu viņa tās liek atpakaļ… un ir tik auksts.. un slapjš… un tās cepures.. ir tik smieklīgas.. un es nesaprotu, kas tādas pērk.. bet kāds pērk, jo tā sieviete.. katru rītu tās uzliek.. un vakarā noņem..

un tā ir pilnīgi cita realitāte.. nekā otrpus tunelim… it kā tā pati.. bet cita.. citādi jūties, citādi izskaties.. citādi “iznesies”..

Reiz, pusdienas pārtraukumā, veiklā solī devos cauri Vecrīgai.. un pa TĀDIEM ceļiem, kurus nakts “kara gājienos” nenākas šķērsot.. diemžēl..  Un tad manī dzima ideja- kādu svētdienu uzrīkot pārgājienu.. pa Vecrīgu.. kā tūristam… jo Vecrīga ir tik skaista..

Diemžēl savu gājienu sākām pusē dienas… ap 15.00.. ņemot vērā, ka ap 16.00 jau manāma krēsla.. tad.. nu.. nākamreiz jāsāk ātrāk..

Pargājienu sākām no tās puses, no kuras parasti Vecrīgā neieiet, no Krasta ielas puses. Un tad pa mazajām, klusajām Vecrīgas ielām.. klīdām un klīdām, jāatzīst, ka visi ceļi ved tomēr uz Doma laukumu :) bet, ja Tu mērķtiecīgi lēnā solī ej.. tad Vecrīga liekas.. “neizsmeļama” .. un brīnišķīga.. Šajā gada laikā arī tūristu nav daudz, kas nozīmē, ka pavisam noteikti kaut kādā brīdī esi uz ielas pilnīgi viens.. un tik.. hmm.. īpaša sajūta iezogas domās un sirdī..

Tā mēs stāvam, ar draudzeni divatā, vienas.. Vecrīgā .. un ir klusums..un ir jau tumšs… un tas kopā  rada mieru.. nav trokšņu ne ausīm, ne acīm.. un ir tik skaisti.. vari domāt par ko gribi- par neko.. vai par to, ka ir tik interesanti un skaisti.. interesanti, jo nekad neesi redzējis pilsētu “tādām acīm”.. 

ieklīdām arī Ziemassvētku tirdziņos. Ēdām turpat, uz paštaisītas krāsniņas, ceptu latviešu vafeli.. atceros, kad mana vecāmamma tādas cepa, tad likās, ka diena ir īpaša.. un ābolu ievārījums uz siltās vafeles.. mmm… un kāds dzer karstvīnu, kāds grauž piparkūkas.. Vecrīga ļoti piestāv Ziemassvētkiem..  laikam jau kā jebkura “bruģota” pilsēta. Pagājušajos Ziemassvētkos trāpījām Brigē (“Reiz Brigē” ir perfekts kino, pilsētas vizualizācija ir ideāla, un tas, ko rāda uz ekrāna ir ieraugāms arī pašā pilsētā, nekādu falšu ekspozīciju un noskaņu, tur viss ir pa īstam (ja mēs filmas sižeta līniju noliekam kaut kur tālu prom (lai gan arī tā, jāatzīst, ir perfekta).. nu, lūk, Brige ir Ziemassvētku paradīze. Un man negribot.. gribas salīdzināt.. Brigi un Vecrīgu.. Un tik labi paliek un mierīgi, kad es jūtu, ka arī Vecrīga ir īpaša.. un ne tikai tāpēc, ka mana.. bet tāpēc, ka tā tiešām ir īpaša.. tikai jāskatās savādāk un jācer savādāk…

Skats uz augšu, nevis uz leju… un vajag tik maz, lai būtu īpaša diena īpašā pilsētā.. nekur nav jābrauc, tepat ir viss, pēc kā mūsu sirdis ilgojas.. bija pirmā Advente un dienu noslēdzām dievkalpojumā.. un tās ir pārmaiņas, pēc kurām Tu lūdz- ka Tu redzi savādāk, domā savādāk, jūti savādāk.. un tāpēc ir Advente.. kā mošanās laiks, kā pārmaiņu laiks..

Divas lietas.

Es neeesmu uzņēmīga, viena no lielākajām “bremzēm” ir mans mērķtiecības trūkums.

1.Mans “meistarstiķis” ir ābolmaize. Tik ļoti patīk, ja māju piepilda ceptas kūkas aroms ;) īpaši ābolmaizes. Tāds rudenīgs prieks un siltums. Nu, jau kādu laiku par šo prieku biju aizmirsusi. Līdz vienai sestdienai. Sacīts- darīts!

Tas tiešām ir mans “jājamzirdziņš”.. tagad, pirmo reizi cepu maizi gāzes plītī.. rezultāts.. maigi izsakoties, lika vilties. Rezultāts bija kaut kas starp gumiju un sausiņu..

Ja šāda izgāšanās mani būtu pārsteigusi pirms pāris mēnešiem- garantēju- nākamās reizes tuvāko gadu laikā nebūtu.. pēc principa: ja nav, tad nav.. Bet šoreiz- es nelikos mierā un ar “pēdējā laika pārsteigumu”- lielu apņēmību- izdomāju: “Nu, nē, šitā ir tā lieta, ko es tiešām protu, nu, nevar būt, ka arī šis prieciņš jāņem ārā no mana “labo lietu saraksta” !” Aizgāju mājās nākamajā dienā un sāku visu procedūru no gala, ar īpašu “pieeju” pie gāzes plīts cepeškrāsns.. un tagad tāds miers sirdī- ar mani viss ir kārtībā, ābomaize vēl joprojām būs mana “labā lieta”!

2. No rītiem skan Kristīgais Radio. Tur izrādās 7.15 ir konkurss. Tā es kādus divus rītus klausos.. domāju, ka tik viegli tie jautājumi, ka ES PAT zinu atbildes! ;) Vienu rītu mēģināju sazvanīt, protams, neveiksmīgi. Un, jā, .. nākas atkārtoties, bet ar “pēdējā laika pārsteigumu”- apņēmību- nākamajā rītā zvanīju atkal! Smieklīgi tas, ka biju tikko pamodusies, acis vēl “aizķepušas”, balssaites guļ.. bet zvanu.. un par lielu izbrīnu- sazvanīju ēteru, tiku pie saviem jautājumiem un galā arī pie balvas- nākamā gada kalendāru ar Latvijas Dievnamiem! Vai nav lieliski?

Dievs mūs maina mazās lietās.. nemanāmi un apņēmīgi.. Un tas ir tik brīnišķīgi..

Ticība ir atbildība. Patīkama.

Pavisam īsi.

Man likās, ka mana dzīve līdz šim ir bijusi diezgan sakarīga. Nu tāda- pieklājīga. Šādi tādi “melnumi”, bet kuram tad to nav, tā es sevi vienmēr “iedrošināju”.Man likās, ka arī pati es esmu diezgan pareiza.

Bet es biju aizmirsusi darbības vārdu- dalīties.. nē, es biju to transformējusi sev derīgā formā! Es ignorēju dalīšanās procesa būtību, kam piemīt divvirzienu satiksmes daba mūsu dzīvēs. Tā bija kļuvusi  vienvirziena. Es tikai ņēmu. Baidījos, ka pazaudēšu… un tāpēc tikai rausu- cilvēkus, lietas, notikumus, emocijas. Bet tas bija tāds apburtais loks. Jo vairāk ņēmu, jo “nabagāka” jutos. Vēl, vēl, vēl.. līdz tādam absurdam, ka pat nedalījos savās emocijās, es nemēdzu iedziļināties jautājumā “Kā Tev iet?”, nemaz nerunājot par  “Kā Tu jūties?”. Tas būtiskākais, ka es nedalījos savā priekā un “spēkā”.

To sapratu pēc viena Dievkalpojuma (pēc Alfas kursa nedēļas nogales), kad atkal satikāmies ar “biedriem” un katrs stāstīja, kādas pārdomas, sajūtas un attieksmes.. īstenībā parastās sarunas.

Atbraucot mājās, es jutos pacilāta, enerģiska un pozitīva. Sāku analizēt- kāpēc? Līdz “aizrakos” līdz tam, ka visi stāstīja, cik forši viņiem iet, kā Dievs viņus ir uzrunājis, kā viņi mācās lūgt, kā labi sokas, utt. Tā gaisotne bija tik dzirkstoša un pozitīva, un tā enerģija tikai pieņēmās spēkā.. kā ūdenskritumā.. tas spēks ir tik milzīgs.. tas rauj sev visu līdz un Tu esi “nevarīgs” pretī ūdens krituma spēkam..

Tā ir tik vienkārša matemātika, ka paliek pat nedaudz baisi.

Es jutos tik labi, jo kāds bija dalījies savā priekā. Un tad es iedomājos, cik ļoti es esmu turējusi visu tikai sev. Neesmu dalījusies. Tas taču ir tik viegli.. vajag tikai atvērt muti un sākt stāstīt.. un tagad tā apziņa, ka arī es kādu varu “paraut” sev līdzi ir.. jā… atbildīga, jo ticība ir atbildība.

Tāpēc es mācos tagad dalīties.