Varbūt, ka tā matemātika tik tiešām ir tik.. baisi vienkārša..

Vai nu, Tu tici Dievam.. vai velnam! Nav zelta vidusceļa.

Cilvēki bieži saka, ka tic kādam spēkam, bet nesauc to par Dievu.. saka, ka Dievs ir nereāls, nespēcīgs.. ticība ir vājuma pazīme..  tu domā, ka stāvi drošā vietā, kā uz mola? Ne šur, ne tur.. bet tie taču ir tādi velna māņi.. tu saki, ka netici Dievam, vai tiešām tik grūti ir pamanīt, kam tad tu tici? velnam! Šis remdenums ir velna kārdinājums, ilūzija, meli, izdevīgi meli…

Ar savu prātu es nevaru izprast Dieva varenību, bet to izjust- tā ir Dieva dāvana. Un es neprasu, kāpēc Viņš man to ir piešķīris!

Vēlme saprast ir laba, bet ir lietas, kuras mums nav “pa ķērienam”. Tā ir iedomība domāt, ka tad, kad izpratīsi Dievu, tad, kad redzēsi Viņu, tad arī ticēsi. Tad, kad Jēzus bija dzīvs, dzīvoja kopā ar mācekļiem, pat tie šaubījās.

Ja tu negribi pieņemt Dieva dāvanu, Viņš to nevar tev piešķirt. Bet tad, kad Viņš tev to ir piešķīris un tu to nenovērtē un neproti lietot, Viņš to var paņemt nost.. tomēr Dievs ir tik pacietīgs.. tā ir mana pateicība un vienlaikus lūgšana..

Vakardienas Alfā mācītājs man palūdza liecināt visu priekšā, atbildot uz (it kā) vienkāršo jautājumu: kāpēc Tu vēl esi Baznīcā? Kāpēc Tu vēl nāc?

Jautājums vienkāršs. It kā. Sāku domāt, bet kāpēc es nāku? 

Es nāku tāpēc, ka es ticu.. un es ticu tāpēc, ka es nāku.. Baznīca pa visam noteikti stiprina manu ticību. Ar Baznīcu, saprotot draudzi- cilvēkus, kurus esmu iepazinusi.. un nav nozīmes, kur mēs tiekamies.. pie kāda mājās, Baznīcā, Baznīcas pagrabā, vai galu galā- padomju laika ūdens parkā ;) Jāatzīst, ka arī Ģertrūdes sienas man ir kļuvušas pazīstamas un tuvas. Nu jā, tāds apburtais loks.. man sanāk.. jo bez Baznīcas vairs nevaru iedomāties savu ticības ceļu. Šeit Tu vari runāt, klausīties, dzirdēt citu liecības, citu bažas un satraukumus, saprast, ka neesi viens, dzirdēt citu prieku un slavēšanu par Dieva darbiem, šeit Tu vari saņemt uzmundrinājumu, iedrošinājumu, kas tik ļoti vajadzīgs, Tu vari lūgt, par Tevi var lūgt, Tu vari dzirdēt, kā uzklausītas kāda lūgšanas.. tas stiprina un vairo ticību.

Kad es nāku uz Baznīcu, es jūtu, ka daru ko labu sev. Tas mani sakārto, nomierina un palīdz tikt galā ar ikdienu. Mana ikdiena ir kopā ar cilvēkiem, kuri ir diezgan tālu no ticības. Darbā ir kāds “eksemplārs”, kurš ļoti mīl paironizēt par Dievu un ticību. Ģimenē man ik pa laikam atgādina, lai nepārspīlēju, lai “liekos mierā ar savu dievu”… un ir ļoti grūti, bet nākot uz Baznīcu es uzņemu spēku, lai atkal ietu tur, kur man jābūt, un būtu stipra savā ticībā un pārliecībā.

Dievs palīdz man dzīvot.. dzīvot kvalitatīvi. Un tas ir tik interesanti.. viss, ko Dievs mums dod un var dot.. un tad, kad es uzzinu ko jaunu, tad man tik ļoti gribas dzīvot.. un dzīvot tā, kā viņš grib, lai es dzīvotu..

Jā, man tagad ir skaidrs..kāpēc es eju uz Baznīcu.. bet pirms savas publiskās liecināšanas… es biju tik satraukta, ka pat pusi no tā, man liekas, nepateicu.. ;) Pirms tam galvā bija simtiem domu, tajā pašā laikā nevienas, tāds bardaks.. un Dievs ir kārtības Dievs, ne nekārtības.. Es pēc tam secināju, ka manī nemaz nebija vietas Dievam, lai par viņu liecinātu un priecātos. Es biju tik pārņemta ar to, ko es pateikšu, kā es pateikšu, vai kāds uztvers to, ko es pateikšu, utt., utt., ka tajā bardakā nebija vietas Dievam.. tur ir tik daudz manis un nemaz nav vietas Viņam.. un es gribu, lai es eju mazumā, bet Kristus manī pieaug, jo tādu mieru, kādu Vīņš dod, ne es pati sev, ne pasaule man apkārt, nespēj dot..

“Skaipoju”  ar draudzeni un viņa man saka, ka esot vakar “sirojusi” pa blogiem.. un atsūtīja man linku uz šo publisko dienasgrāmatu.. (kuru es nenorādīšu šeit, jo tad tas būtu pretrunā ar to, ko es gribu pateikt). Nu, lūk, blogs ir par eskorta meitenes piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un “sazinkovēltur” (un tagad nav pārāk grūti saprast, kāda ir bloga adrese, bet bez šādām detaļām es pat nevarētu mēģināt pateikt to, ko grasos pateikt, līdz ar to man sanāk nedaudz atkāpties no saviem principiem :) ).

Tātad, blogs izskatoties diezgan apmeklēts, spriežot pēc komentāriem- nu, to kvantitātes un aizrautības.

“Palasījos” arī es. Nu jā.. lieki būtu stāstīt, par ko tur rakstīts un kā.. kāds garāmgājējs saka, ka.. nu, pa lielam, slima suņa murgi tādā tiešā nozīmē- ka kāda vai kāds spēlē teātri, arī mana draudzene apcerīgi aizdomājas: “Diez, vai tā meitene ir reāla?” Es tad iedomājos, ka, jā, tas ir skumji, ka kāds tādu “darbu” dara,  ir vēl skumjāk, ka ir kāds, kas tādus “pakalpojumus” izmanto, bet, kas būtu pavisam bēdīgi- ja kāds vai kāda iztēlojas, ka varētu ko tādu darīt.. un tad ir vēl vesels bars atbalstītāju, lasītāju, komentētāju.. un pasaulē iestājas apjukums.. jo visā tajā bardakā neviens neiedomājas, cik īstenībā tas viss ir traģiski, un cik tur salauztu dzīvju..

Un tad es atcerējos vienu Alfas lekciju, kurā tika “lekcionēts” par to- vai tas, ko tu dzirdi vai redzi tevi ceļ, vai tas tevi padara labāku, vai tas stiprina tavu ticību un paļāvību uz Dievu un viņa iedibināto lietu kārtību. Domāju, ka nebūs neviena, kas pateiks- jā, tas viss ir baigi normāli un nav pamata vispār aizdomāties… bet ir grūti ignorēt un vēl grūtāk neatsaukties tam “skrējienam”. Un cik tas ir ironiski- mēs ar vieglu sirdi atsaucamies tam, ko ar skaidru prātu apzinamies “sliktu” esam, bet, cik kūtri mēs esam, kad jāstājas pretī pelēkajai masai. Man viens draugs no Alfas teica- ir tikai divi varianti- atsaukties vai attaisnoties… pārāk bieži mēs attaisnojamies un neuzņemamies atbildību. Netopiet līdzīgi šai pasaulei.

Baigās atklāsmes manī kopš Alfas kursa nedēļas nogales. Esmu uz viļņa. Tagad galvenais arī tur palikt un turēt ticību dzīvu sevī.

Man liekas, ka ticības dzīve ir kā mācīšanās braukt ar auto. Dieva aicinājums (pats pirmais- pievērsties ticībai)- kā tiesību iegūšana.

Es pirms pāris gadiem “to lietu nodarīju” un labi, ka tā (nu, es runāju par tiesību iegūšanu). Kad skatos, kā tagad manām draudzenēm iet, tad varu vien atviegloti uzelpot un pateikties tam Kungam, ka visi apstākļi tā sakrita, ka to bija iespējams izdarīt pirms vairākiem gadiem.

Kad ieguvu tiesības tiesības, mans instruktors tā arī teica: “Tu, Liene, tikai brauc! Nenoliec tiesības maciņā un neiesēdies apmierināta blakussēdētāja vietā, citādi viss aizmirsīsies ātri vien. Un tad būs jāsāk viss no jauna!” Man kaut kā negāja grūti ar sēdēšanu pie stūres, jādomā tā ir lielākajai daļai jauno šoferu- tiklīdz tiec pie tiesībām, tā gribas “šoferēt”, “kruķīt ātrumkloķi” (par automātisko ātrumkārbu nevar būt ne runas) un sajusties dikti svarīgam. Tā es arī, tikusi pie tiesībām, ar lielu prieku sirdī izmantoju katru reizi, kad kāds ļāva man sēdēt pie stūres (neļauj draugam braukt dzērumā,utt.). Un tas prieks un entuziasms- neaprakstāms. Gribas kliegt- vēl, vēl un vēl!

Instruktors Tev māca- kā braukt, kur braukt un varbūt arī kāpēc  braukt. Un tu paļaujies. Mēs sēžam pie stūres, nedaudz nobijušies, bet apņēmības pilni un ar uzticību- viņš taču tik daudzus ir iemācījis braukt, gan jau arī ar mani tiks galā (manas draudzenes instruktors saka viņai, ka cirkū viņam vairs neesot jāsmejās). Instruktors ļauj mums vadīt automašīnu, bet vajadzīgajā brīdī aptur, pamāca, paskaidro un ļauj braukt tālāk. Tā ir drošības sajūta, paļaušanās pāris mēnešu garumā (kādam varbūt arī ilgāk), lai tiktu pie ilgi kārotā- likumīgām tiesībām atrasties pie stūres un piedalīties ceļu satiksmē!

.. nu jā…  un tad es tiku arī pie savas mašīnas. Liels bija mans prieks un lepnums. Gribējās dalīties ar visiem- parādīt, aizvest, atvest, utt. Nu jau vairāki gadi pagājuši.. un..

.. kaut kā tik ļoti esmu saradusi ar savu “ceļa biedru”.. pieradusi.. ka esmu kļuvusi vienaldzīga.. entuziasms kādā mirklī pilnībā kaut kur izplēnējis. Ar lielāku entuziasmu sēžu blakus stūrei, nevis pie stūres, ja man ir tāda iespēja.

Un kāda jēga ir no tiesībām, ja tu tās nelieto? Nu jā, pirmāmkārtām, nebraucot, aizmirsīsies pati braukšanas māka, pie tam aizmirsīsies proporcionāli tik ātri un tik ļoti, cik ātri esi “atmetis” iesākto braukšanu. Un sirdī vienmēr ir nemiers, ja neesi pārliecināts par savu braukšanas prasmi. Un kuram gan patīk trauksmes sajūta (bet tā sliktā, nevis “taureņi” :D)? Un tad tu pats nevari sev uzticēties, jo baidies un negribi, lai arī citi tev uzticās. Un braukšana sanāk tāda samocīta un stresaina, ja vispār sanāk.

Ir teikts, ka sludināšana vairo ticību. Savukārt, ticība vairo taisnīgumu gan pret sevi, gan citiem.

Braukt, lai neaizmirstu kā to dara un lai būtu drošs uz ceļa, jo tas svarīgi kā tev, tā apkārtējiem. Sludināt un ticēt, jo tas vairo un nostiprina ticību. Gan tevī, gan apkārtējos.

Visu, ko es daru, es gribu darīt sirds. Es lūdzu, lai mana sirds ir Dieva sirds. Lai viss, ko es daru ir no Dieva. Patiess, dzīvs, Dievam par godu, svētīgs gan man, gan cilvēkiem man blakus. Es lūdzu, lai notiek tikai Tavs prāts un lai manā sirdī iegulst Tavs miers! Āmen.