Nesen atgriezos no hokeja mača. Kauns atzīties, bet Rīga “Dinamo” dzīvajā redzēju pirmo reizi.

Saka, ka Latvijā krīze? Nu, neizskatās jau gan.. un tas priecē, jo pa vidu šitām “krīzes muļķībām” cilvēki dara arī kaut ko “sirdij”, ja tā to var saukt.. bet es domāju, ka var.. tā iemesla dēļ, ka, lai ko īstie hokeja fani tur Arēnā darītu (dzertu, ēstu, lamātos, līdzi justu) viņi to dara pa īstam..

Pirmkārt, sastrēgums. Un tā, ka visas mazās blakus ielas “uzpampušas” no mašīnu daudzuma, visas gājēju ietves pārvērtušās par stāvvietām, katra kaut mazākā “sprauga” tiek aizpildīta.. viena “škoda” pat apbrīnojamā veiklībā uzbrauca uz trotuāra starp divām mašīnām, kur vieta tik daudz, lai riteni noliktu pie, tur stāvošās, laternas, kas bija par iemeslu “spraugai”, kuru neviens cits neuzdrošinājās aizpildīt.

Nu, jā.. cilvēku nereāli daudz.. man liekas, ka tik daudz nebija pat uz izlases spēlēm, bet, nu, baigā speciāliste neesmu. :)

Tiku pie biļetēm īpašajā “fanu sektorā”. Nu, tas ir.. teju “beyond belief”.. pienākumi sadalīti- vieni sit bungas, citi aktīvi “plivina” karogus, utt, bet tās ir aktīvākās “pozīcijas”… īstenībā, esot tur, pat, ja Tev hokejs tik tiešām arī ir vienaldzīgs ir jābūt dzelzs nerviem, lai “nepavilktos” līdzi! Puisis ar alus “muguras somu” starp “Dinamo Rīga”, “Sarauj”, “Tikai Dinamo” u.c. , izsauc arī “Alus, alus!”. Tāds savējo tusiņš.. jo fanu sektorā cits citu zina.. visi uz viena viļņa.. ir viens fanu klubs, otrs, tad esot kaut kādas krievu kompānijas, kas nāk atbalstīt komandu (man hokejs vienmēr ir bijis un būs Nacionālais sporta veids)…

Nu jā, un visā tajā patriotu, sporta draugu, zinātāju burzmā vesela rinda pilna ar ļoti aktīviem jauniešiem.. aktīvi varbūt tāpēc, ka sporta draugi, varbūt tāpēc, ka alus dikti garšoja.. bet, nu jā- ārzemniekus nevar neatpazīt… zēni- cits par citu glītāki (lai piedod latviešu vīrieši, kuri viennozīmīgi ir manas prioritātes kaut vai pēc tautības, bet tomēr- ārzemniekus var atšķirt.. tādā labā un acij tīkamā nozīmē :) ).. nu jā, sprogainiem matiem, blondiem matiem, tumšiem matiem, gariem matiem, taisniem matiem.. baltiem, baltiem zobiem, iedeguši, acis… oi.. kādas dažiem bija acis… nu tādi, “reklāmas stendu džeki”.. izklausījās pēc itāļiem.. izskatījās, ka garšoja latviešu alus.. ļoti.. man liekas, ka pat latviešu rūdītie fani “neizlaka” tik daudz alus, cik itāļu skaistuļi (man liekas, ka viņi bija itāļi, vismaz man tā gribētos)- vai alus patēriņu tomēr samazinājusi krīze, nemāku spriest, bet domāju, ka nē… likās ļoti draudzīgi (vai vainīgs atkal alus daudzums?).. likās arī, ka viņi ko saprot no hokeja.. :D Nezinu, vai viņi vispār saprata ko bļauj, bet kaut kādas frāzes “uzķēruši” bija.. viena no tām bija arī “Otre, otre” (vai kaut kā tamlīdzīgi, ko latvieši ļoti labprāt pārņēma, aicinot “Rīgu” uz otrajiem vārtiem! ) Un, cik ļoti sirsnīgi viņi visi leca kājās, kad kāds atbildīgs moments, kā “saķēra galvas”, kad notika, kas nelabojams..

Fanu sektorā zēni ļoti “ierakstījās” .. kā savējie.. vairāk nekā kaut kādā Rīgas naktsklubā..un tas ir tik lielisks veids kā iepazīt valsti.. atceros, kā pirms kaut kādiem diviem gadiem, kad bijām Vācijā, Bingennē- visa vietējā pilsēta bija savākusies pilsētas rātslaukumā , lai skatītos kopā futbolu- un mēs nevarējām iereģistrēties nevienā viesnīcā, kamēr spēle nebeidzās, jo neviena tur nebija.. tādēļ daļu no vācu “futbola mīlestības” izjutām arī mēs.. un tas bija iespaidīgi..

Jā, bet itāļu līdzjūtēji latviešu hokejam ļoti labi piestāv.

Es kā “kārtīga” studente.. daru visu pēdējā brīdī, t.i., iepriekšējā vakarā.. tātad- no rīta paredzēts eksāmens universitātē, gatavojusies neesmu, plāns sekojošs (cilvēks plāno, bet kurš dara? ;) )- atnākšu mājās, slēgšos klāt “globālajam ciematam” un tā.. šo to “apzelēšu” eksāmenam, jo pierakstu tāpat man nav.. nu, vārdu sakot bez interneta neiztikt.

Tētis, kā reiz, atvedis man LMT iBiroja “štekeri”- it kā jau laba lieta.. nu, mobila, vismaz -te viņam noder, te man.. :)

Vakars jau pavēls, visi “steidzamie” darbi (nu, piemēram, paēšana, pavazāšanās pa dzīvokli “šurpu-turpu”, kaut kāda lietu pārkrāmēšana no viena stūra uz otru un pārējie darbiņi tādā pašā stilā ;) ) apdarīti, slēdzos klāt.. BET.. kā tad.. Mērfija likumi. Programma met ārā kaut kādu “erroru”, nekas nesanāk.. tā es kādas min 20 mēģinu piemānīt aparatūru, bet, protams, neveiksmīgi.. nu, kaut kas nav.. zvanu uz LMT, jau vēls un tā- beidzot (min 15 “toč” gaidīju līdz visi aizņemtie operatori varēs parunāt arī ar mani) un stāstu savu “bēdu”- kāds man “errors” rādās un tā.. tur, protams, vajag pieslēguma numuru, kura man nav.. tātad saruna jābeidz, zvanu tētim, prasu datus.. saku, ka “nets” neiet- no sērijas- ko TU ESI IZDARĪJIS AR INTERNETU? :D Bet tā kā eksāmens no rīta, mierā neliekos, zvanu vēlreiz uz LMT.. atkal min 15 gaidīšanas režīms- tieku pie “dzīva” sarunu biedra un stāstu visu no sākuma.

Jaukā LMT operatore pārvēršas “fūrijā” un vīzdegunīgā tonī saka: “Nu, protams, ka neiet.. nav samaksāts rēķins. Rēķini jāmaksā!” Es, protams, “asti kājstarpē ierāvusi” saku, ka jāmaksā gan, paldies.. Tāda stulba sajūta, skaidrs, ka jāmaksā un šitādā tonī vēl mani nokaunina, sajutos kā “noziedziniece” un mazgadīga “cigarešu kārotāja”. Pilnīgi nejēdzīgi- gods aizskarts un tā.. Bet miera nav- gan tāpēc, ka eksāmens no rīta nekur “nepazudīs” (nav jau zaķis), gan tāpēc, ka mans tētis ir pedants.. pret “parādiem” ar diezgan stingru nostāju. Zvanu “šim” un saku: “Kā Tu tā? Rēķinu neesi nomaksājis.. es vēl zvanu, gribu strīdēties ar LMT, bet izrādās, paši vainīgi!” Tētis, protams, sāk taisnoties, ka nevar būt, visu nomaksājis kā nākas- pēc grafika. Šim arī miera nav, rakāšoties inernetbankā, meklēšot maksājumu. Protams, atrada. Bet jau vēls.. “metām mieru”.

Nākamajā dienā arī viņš zvanīja uz LMT, lai teiktu, ka no savas puses saistības pildījis. Tur atkal “operators” pastāstījis- nu, ka maksāts nav gan, lai tik teciņiem uz banku brien un “taisa augšā” maksājuma uzdevumu…

Vārdu sakot, tā- ar maksāšanu viss kārtībā, tik ar naudas saņemšanu problēmas. Tētis brauca uz banku, pieprasīja maksājuma uzdevumu, utt.  Nu, ar internetu arī viss ok. Tētis MAN prasa: “Vai LMT gadījumā negrib atvainoties?” Es saku: “Vai Tu MAN to jautā?”

Nu jā, tā morāle ir tāda.. ka ļoti nesmuki manu tēti pataisīja par parādnieku, gan man, gan viņam  diezgan “gudrā” tonī pastāstīja, ka rēķini jāmaksā, utt. Es jau tagad nesūdzos par to, ka nauda kur noklīda… Es arī nesūdzos par to, ka netiku pie savas “interneta devas” tajā vakarā, kā arī nākamajā.. bet gan par to, ka .. visus vienā katlā met un pirms nosodīt (ko vispār nevajag darīt), vajag noskaidrot “lietas apstākļus”.

Vīna glāzes ir kā ambīcijas.

(Baltvīns, kad ilgi stāv glāzē.. pirmkārt,.. tas izgaro. Otrkārt, tā druska, kas paliek, iegūst oranžu krāsu.. )

Cik daudz veikalu apstaigāju, līdz atradu savas īstās glāzes. Tādi  “cēlieni” man bijuši divi. Abi tie komplekti tagad jau saplēsti. Šobrīd, pateicoties draudzenes gādībai un “Rimi” akcijai, man iet trešais komplekts.

Man vajag tādas ar ļoti smalku stiklu. Dzirdras. Tādas, lai mazgājot liekas, ka tās pavisam viegli var saplēst, tāpēc jābūt uzmanīgam (tas gan nav mani atturējis no pāris glāžu saplēšanas tās “pucējot”). Glāzēm jābūt ar lielu “vēderu” un man vienalga, kāds vīns no tādas jādzer (sarkans, balts, sauss vai utt). Tas garšo labāk no glāzes ar lielu vēderu. Un tai noteikti jābūt caurspīdīgai, nekādu toņu pa labi vai kreisi. Kātiņam arī jābūt “slaidam”, bet stabilam. Un cenai jābūt pieņemamai.

Cik īpašas man ir glāzes.. šodien beidzot pamanīju, ka jau kādas divas nedēļas stāv mana mīļā glāze pie izlietnes… vīna paliekas ieguvušas oranžu nokrāsu… jā, un .. ir pilnīgi vienalga kāda glāze stāv ar izgarojušu, oranžu vīnu pie izlietnes..

Nedēļas nogales man patīk svinēt. Viena nedēļas nogales sastāvdaļa ir “gastranomiskie prieki” :) Šad tad es pat kaut ko pagatavoju (parasti saistīts ar to, vai ir kāds viesis plānots).. ja nav.. tad sevi lutinu nedaudz “piezemētāk”, tomēr..

Pēc universitātes nolēmu iebraukt “Prismā”.

Mums beidzot dzīvoklī ir ledusskapis. Iepriekšējā mājoklī man bija ledusskapis bez saldētavas. Man tāds “manas mammas sindroms”- kaut kas noteikti ir jāuzglabā saldētāvā. Nu, lūk, beidzot nopirku saldējumu, kuru man būs kur ielikt un nebūs uzreiz jāapēd.Pie tam-  ”Ekselenci” ar balzāmu. Nu, tā pa smalko. Ar jumtiņu. :)

Atvedu priecīga mājās. Kamēr visu izpakoju.. nu, saldējums varēja pakust.. Liekot saldētavā vēl nodomāju, ka tāds viegls un tā..

Klāt bija arī svinīgais svētdienas vakars, saldējuma ēšanas prieki. Ņemot ārā to no saldētavas, smagāks tas nebija kļuvis (it kā 100 kg pūku būtu vieglākas par 100 kg akmeņu :) ). Atveru vaļā savu “laimīgo kārbu”- un redzu, ka saldējums tiešām ir bijis ļooooti garšīgs, jo kāds jau ap to “grābājies”.  Labi, ka kaut kas bija atstāts arī man.

Smieklīgi īstenībā. Kaut kā pat nebija jādusmojas. Interesanti, ka lielveikalā tādas štelles notiek. Bet kaza taču dzīva un vilks paēdis?! :)