Klāt jaunais gads. Jau gadu esmu prom no dzimtās zemes. 07.01.2010. iesēdos lidmašīnā uz Dāniju un domāju- kaut vai ūdens plūdi tagad..

Klāt jauns gads un lietus sezona arīdzan. Līst katru nakti. Katrs rītu apmācies, kā solījums līt „tūlīt, tūlīt”, bet nekā… Šodien jau aizmirsies, kas ir laika ziņas. Šeit viss vienkārši- lietus sezonā līst (vai „var” līt), kad nav lietus sezona, tad pavisam noteikti nelīs. Baigi gribētos zināt iepriekš, vai līs.. bet te pāris minūtes visa pasaule sagriežas otrādi un kārtīga „duša” pārsteidz nesagatavotu.. minūtes laikā esi slapjš līdz kaulam..

Šeit ļoti tuvu esi dabai. Dzīvojam laukos. Zvaigžņota debess katru (skaidru) nakti, miers un klusums, tikai Rīgas ZOO tropu mājas cienīgas skaņas un gaiss. Gaiss tagad ir smags. Blīvs. Mitrs. Bet vardes un sienāži, un pārējie, kuru sugu nezinu, joprojām priecē. Reiz runāju ar vienu brīvprātīgo no Ndolas. Viņš saka, cik debess skaista, cik daudz zvaigžņu Mozambikā, salīdzinot ar Zambiju. Mīļie, es jums saku- nav atšķirības- debess visur ir skaista un zvaigžņota (i Latvijā, i Dānijā, i Zambijā) , ar norunu, ja neesi pilsētā.. kur infrastruktūra visu prieku izjauc.

Jā, te mēnešiem nelīst un sajūta, ka tuksnesī esi, tā bija, kad atbraucu septembra beigās. Tagad viss liekas savādāk. Viss pilnīgi izmainījies. Zaļš un dzīvs. Acu priekšā viss aug un attīstās. Ļoti interesanti. Pēc triju nedēļu prombūtnes, brienot pa pazīstamajām takām, redzi, cik ļoti viss zaļš, kā krūmi saauguši, cik zāle garāka, pavisam noteikti vari redzēt visas izmaiņas. Braucot uz skolām, katra taka liekas savādāka, jo viss patiešām arī izskatās savādāk.. un tad tu domā, vai tik neesi atkal nomaldījies..

Pēc triju nedēļu klejošanas apkārt un cilvēkiem visapkārt, biju noilgojusies pēc mieriņa. Neticēsiet, bet likās, ka pat smarža Chibombo ārēs ir savādāka. Nu jā, draugi- pilsētas visur smird vienādi!!! Un putekļiem ir sava smarža. Tagad mūsu rezidence grūti saskatāma caur zaļo un garo zāli, un no putekļiem ne smakas!

J

Pēc triju nedēļu „loderēšanas” biju noilgojusies arī pēc darba. Tik ļoti gribējās ko darīt. Pirmajā nedēļā izzīmēju divas skolas ar alfabētiem un cipariem, sarunāju tikšanās ar nākamajām devītajām un astotajām klasēm.. vienlaikus laba un slikta sajūta.. it kā laba un slikta.. laba, jo daudz ko paspēju, slikta, jo sapratu, cik daudz laika esmu zaudējusi..

Lielās līnijās es neesmu mainījusi savus uzskatus par afrikāņiem un viņu „organizētību”, rasisma „issue” utt. Bet, kas ir mainījies? Skats uz sevi.. tajā visā putrā. Āfrika uzaudzē biezu ādu. Ir lietas, kuras sāk vairs nesatraukt. Sēdi „minibusiņā” un dzirdi, cik ļoti visi „pasažierēni” par tevi runā, ik palaikam starp vietējo valodu un dzidriem smiekliem, dzirdi- DAPP, Landless, Chibombo. Un tad, pašai sev par pārsteigumu saki- ja gribi runāt par mani, runā angliski, jo es nesaprotu tavu valodu! Un vietējais „āksts” sāk stostīties un taisnoties, ka nerunā par mani, tik to, ka kopā kāpsim ārā! Un pārējie plikšķina acis un domā, ka iespējams ņirgāties par baltiem cilvēkiem nav labi. Es nezinu, ko viņi domā. Es zinu, ka vairs par mani nerunā. Un ar to man pietiek.

Izkustoties ārā no „bush” arī satiec citus cilvēkus.. tādus, kuri iedvesmo, iepriecina un sapurina.. tādus, kuri ir savādāki no tiem, ar kuriem ikdienā kopā jāstrādā.. un tad liekas, ka dzīve tomēr svinama arī Āfrikā!

P.S. Un mūsu kaķēnam četri kaķēni aizvakar „atskrēja”! It kā jauki, bet kur viņus likt? Welcome next DI’s!!