Liekas, ka šī pēdējā reize, kad sūtu sveicienus no Zambijas, Chibombo. Zinu jau zinu, ka iepriekš neesmu bijusi aktīva ziņu sūtītāja, bet viss tikai tehnisku nebūšanu dēļ (nu, interneta trūkums organismā). Āāā, vēl, jāsaka atklāti, mana vieda draudzene pirms sešiem mēnešiem teica: „Tas, kas tagad kultūršoks, vēlāk būs rutīna!”. Un taisnība viņai bija.

Mājas tik tuvu, ka tagad grūti iedomāties. Ka satikšu ģimeni un draugus (cerams, ka vēl kāds ir palicis), varēšu sarunāties dzimtajā valodā, varēšu gulēt bez guļammaisa un moskītu tīkla, varēšu atgriezt siltā ūdens krānu, lai nomazgātu traukus, vai vēl labāk- sevi, varēšu ieiet veikalā un nopirkt kefīru, jogurtu, rupjmaizi, šķiņķi, sieru, un līdz veikalam varbūt 300 m, nevis 4 km. Grūti iedomāties, ka ārā būs auksts un koki bez lapām, nevis tāpēc, ka sausā sezona, bet tāpēc, ka ziema… īstenībā grūti iedomāties, kā dzīve turpinājusies visu šo laiku, tur- mājās.. un mana šeit- Zambijā. Gribētos, lai jums tur viss būtu apstājies.. gribētos, lai manai labākajai draudzenei bēbis vēl nav piedzimis, gribētos, lai krustdēls nebūtu jau liels un prasīgs, kura sirdi bija grūti iekarot jau pirms gada, bet tagad? Gribētos, lai viss ir tā, kā es to atstāju, gribētos, lai mājas nebūtu nodegušas, gribētos, lai draugi tādi paši, gribētos, lai ģimene tā pati …. es pat nezinu.. nevienam nav laika mašīnas?

Atgriešanās Eiropā baida vairāk nekā brīvprātīgā darbs Chibombo… tad es paspēju nobīties, redzot Sahāru zem lidmašīnas spārniem.. bet tagad?

Es gribu mājās. Bet man nav ne mazākās nojausmas, kas mani tur sagaida. Kaut kādā ziņā, to pašu varēja teikta par Chibombo, bet tad tas nebija kaut kā „personiski”. Bet tagad.. tur ir kaut kāda vēsture.. bet man liekas, ka man tagad ir cita vēsture.. un reizēm liekas, ka arī cita nākotne. Jebkurā gadījumā, viss liekas sirreāli. Cik ļoti es spēju iztēloties sevi Latvijā, šķeļot mīļotās Rīgas ielas, deldējot kino teātra sēdvietas vai auditoriju solus, brīvdienas pavadot ģimenes paspārnē, tik šodien man tas liekas kaut kas tāls un svešs, un jo tuvāk tā diena nāk, jo neorganiskāk tas liekas, bet ne par to.. kā jau kāds reiz teica, ka no šitā jau neizbēgšu…

Labā ziņa tā, ka manā „bušā” tagad internets ira, bet sliktā ziņa ir tā, ka tikai priviliģēti cilvēki to var lietot, un, protams, baltie brīvprātīgie nav šajā izredzēto kārtā. Ja ļoti mīļi palūdz, sakot:„Nu, es neiztērēšu visu internetu, tikai nedaudz!”, un ignorējot iedomīgos, dusmīgos skatienus, tad jau lietas notiek.

Labā ziņa tā, ka Zambijā izdodas satikt daudz jauku cilvēku, sliktā ziņa ir tā, ka.. bet, pēdējais jocīgais atklājums bija stopējot no Landlesa uz Lusaku. Mašīnā, stāstot no kurienes esam, sakot, ka tuvu Krievijai, pēkšņi šoferis sāk ar mani runāt krieviski. Esot Krievijā pirms desmit gadiem misijā bijis, valodu aizmirsis, bet runāja viņš labi, tik, cik tāds Afrikāņu akcents, nu, tāpat kā man- igauņu. Tagad ar draugu vada bāreņu namu, naudu tam pelna, stādot un pārdodot kartupeļus, vadot „take away” ēstuvi un tirgojot grāmatas(?! Biju vienreiz tajā tirgotavā- izbijusi bibliotēka,grāmatas labas un par lētām naudiņām). Nu, jā.. labā ziņa ir tā, ka izdodas satikt cilvēkus, kas no sirds labdarības darbu dara un velta tam dzīvi, bet sliktā ziņa ir tā, ka ir tādi, kas to dara naudas dēļ, un arī to var uzreiz redzēt. Žēl, ka bērni tam visam pa vidu, jo viņi nezina, kas ir labs un kas slikts. Tas, ko viņi redz šodien, būt tas pats, ko viņi rādīs rīt.

Sapnis par Āfriku ir īsts tikai kaut kādos noteiktos mirkļos, kad.. piemēram, ar riteni trakā karstumā minoties, satiec tādu pašu riteņbraucēju, un savā iedomībā domā, ka esat līdzīgi un uz brīdi sajūties kā savējais.. vai, kad pārpildītā minibusā brauc pie atvērtiem logiem, matiem vējā plīvojot, skanot filmās dzirdētai mūzikai un klēpī turot blakus sēdētājas bērnu, jo uz mirkli sajūties kā savējais.. jūties tuvs un piederīgs.. vai, kad tirgū, pērc banānus pie vienas un tās pašas pārdevējas pāris mēnešu garumā, tad tiec pie kāda banāna par brīvu, un tad, kaut gan viņa neprot ne vārda angliski, saki, līdz nākamai reizei un viņa atsmaida.. jā, reizēm ir tie brīnišķīgie mirkļi, kuri palīdz uzturēt sapni un ilūziju par Āfriku…

Cilvēkam vajag piederības sajūtu… kā iepriekš minēju, pāris reizes esmu „tur bijusi”.. un tu cilvēks tik ilgi un izmisīgi esi pēc tā tiecies, ka tie pāris mirkļi liekas zelta vērti.. pēc tādiem brīžiem gribas teikt: viss, es gribu palikt Āfrikā!… un tad tu atgriezies atpakaļ realitātē, nevis tāpēc, ka gribētu, bet tāpēc, ka dzīve tāda.. un saproti, ka nekad tu te nebūsi savējais.. un tad tā kā jādusmojas, bet vairāk jau uz sevi..

Es varētu rakstīt un rakstīt..

Esmu izdomājusi, ka cilvēks šajā pasaulē ir viens. Ja paveicas, tad izdodas satikt kādus, ar kuriem kādu gabalu kopā var iet.. varbūt, tādus, ar kuriem pārmij tikai pāris vārdus un liekas, ka nemaz kopā neesi bijis, tomēr viena saruna ir atstājusi iespaidu uz visu dzīvi.. un tikai pēc kāda laika saproti, cik viens mirklis ar vienu cilvēku bijis vērtīgs.. reizēm daudz vērtīgāks par gadiem ilgu ceļu kopā.. un es zinu tos, kuri ir man svarīgi, pat tad, ja viņi nav kopā ar mani.. un nav svarīgi to apliecināt ar redzamām zīmēm, jo nav svarīgi, ka arī pārējie to redz, svarīgi ir, ja es to zinu un esmu par to pārliecināta..

Un vēl. 100% esmu pārliecināta, ka vēlēšanās piepildās. Pilnīgi viss, ko skaļi vai klusībā esmu vēlējusies, ir piepildījies. Prieki un šķietamas bēdas. Skaļās vēlmes parasti ir viegli atpazīstamas, bet tās klusās ir tās, kas mūs mulsina, jo reizēm paši sevi nedzirdam, tāpēc es saku, esiet uzmanīgi, ko vēlaties.

Labi. Aizrunājos. Pietiek.

Tātad. 31.03. 00.00 Lusakas lidostā sāksies ceļš mājup. Visādas pieturas pa vidu un tā.. bet 01.04.pēcpusdienā, vakarā varētu būt, ka skaršu Lindersvoldas slieksni.

09.04. vakarpusē ielidošu Rīgā. Novāciet sniegu, iekuriniet pagalmus un atkorķējiet siermaizes!