Filed under: Bez kategorijas
Trīs nedēļas „uz mugursomas” un katra vieta liekas kā mājas. Ziemassvētku brīvdienas iesāku 23.12.2010., ceļā no Chibombo uz Ndolu. Mājās atgriezos 07.01.2011., no Ndolas uz Chibombo. Cikls noslēgts. Visas vietas sasniedzām balsojot automašīnas. Kultūra te tāda- balsošana nav balsošana, jo afrikāņi par pārvadāšanu nosauc savu „ciparu”. Tāpēc katru reizi, kad kāda mašīna apstājas, jāsaka, ka „Naudas nav! Esam brīvprātīgie, strādājam DAPP!”. Un tad, kāds, kurš vīlies par muzungu „rocību” brauc tālāk, vai kāds, kurš ir tikpat vīlies, tevi tomēr paņem uz aizved par brīvu. Jebkurā gadījumā, katrs pelna kā viņš var un tā arī jābūt. Statistika tāda, ka visbiežāk paņem tādi, kuri ir kāju spēruši ārpus Āfrikas kontinenta. Kuri pabijuši Belģijā, Anglijā, Spānijā un šur tur vēl. Tie zina, ko nozīmē šāds pārvietošanās veids. Citi no viņiem ļoti jauki, ar katru otro, protams, apmaināmies telefona numuriem, kurus nekad neizmantosim- liekas, ka to zina gan viņi, gan mēs. Bet mēs esam pieklājīgi un sakām viens otram- see you, give me a call! Par spīti ceļa biedru skepticismam (jo vienam balsot būtu tīrais neprāts te), pirmā mašīna, kura apstājas, aizved mūs uz Ndolu, pat par spīti tam, ka pašam šoferim galamērķis ir cita pilsēta. Jā, šoferis strādā World Bank, bijis šur tur, ļoti jauks vīrs, izstāsta daudz par vietējo ekonomiku, kultūru un paražām. Mēs tikmēr mēģinām viņu uzdabūt uz viļņa, ik pa laikam atgādinot, ka esam brīvprātīgie un kā strādājam. Jebkurā gadījumā, aizveda viņš mūs līdz pašai Ndolai, atstāja centrā. Kā pateicību, iešķiebu viņam Chibombo zemesriekstu sviestu (6000 Kw vērtībā). Neticama veiksme! Bet kāpēc „neticama” un kāpēc „veiksme”? Ndolā, protams, cita dzīve. Pilsētā, kā tādā, darīt nav ko. Tiešām. Kad salīdzini ar Dāņu mazpilsētām, tad liekas pagalam jocīgi, bet tāda „tā” Āfrika. Kino teātrī divi seansi, filmas no 2000 gada, pats „atmosfērs” kā Viļakas kultūras namā. Kafejnīcu amplitūda aprobežojas ar fast food un shima ēdnīcām. Ir divas itāļu „sēdvietas”, abas vada muzungu un apmeklētāji arī lielākoties muzungu. Ziemassvētku tradīcijas te pilnīgi atšķiras no tā, kas mani „uzrunā”. Baltie satiekas un tusē. Melnie tusē kaut kur citur. Šitā pāris dienas un jākrāmē savas „lupatiņas” atpakaļ mugursomā un jādodas tālāk uz Mkushi. Atkal „bush”. Dace izved mūs ārā no pilsētas, lai varam atkal cerēt uz „neticamu veiksmi”. Nevis cerēt, bet sagaidīt un ko tu sagaidi, to tu arī saņem. Apstājas vietējais policists, brauc uz savu „check point” (starpcitu, neesmu redzējusi nevienu mobilu policijas patruļu, noteiktās vietās ir savi „check point”, par kuriem visi zina, tad, nu, samazina ātrumu un piesprādzējas, pēc „check point” šoferis var atgriezties pie vecās kārtības). Nu jā, policistam, protams, izstāstām par savu brīvprātīgā statusu. Protams, ka visi prasa, no kurienes mēs. Šis, akurāti, ir policists, studē jurisprudenci, bet maģistru grib „cept augšā” Eiropā, kas interesanti, teoloģijā! Protams, arīdzan šeit apmaināmies ar kontaktiem, jo kas zin’… „Check point” policisti saka, ka palīdzēs mums dabūt mašīnu, tikai tāda detaļa- cik jums naudas? Sakām, ka nekā nav. Šie smīkņā un brīnās. Tā arī paši noturējām nākamo mašīnu. Šoferis, ar „drediem” nokāries, IT speciālists. Jauks. Izstāta mums, ko var redzēt un kur, un kāpēc. Īstenībā, tā reta parādība, vairums no zambiešiem savu zemi redzējuši nav. Lai tas neizskan kā nosodījums, bet gan kā fakta konstatācija! Bet šis vīrs bija izņēmums, tāpēc atkal samainījāmies numuriem, ja, nu, kas.. zin kā.. noderēs.. Aizveda viņš mūs līdz Kapiri pagriezienam, kas ved uz mūsu galamērķi. Tur atkal jābalso. Pāris km nogājām. Mašīnas nevienas. Klusums. Atkal „check point” un solījumi palīdzēt. Aha, kā tad. Bet labi neizskatās. Nu, mašīnas nevienas. Tiklīdz pie „check point” mašīna apstājās, tā mēs ar savu muzungu brīvprātīgo nekaunību ierausāmies iekšā un teicām „paldies!”. Čalis priecīgs nebija, jo saprata, ka nekāda peļņa jau te nebūs. Tā ar „šamējo” tikām līdz Mkushi. Pāris km gājiens līdz pilsētai un klāt esam! No turienes ar DAPP mašīnu tikām aizrauti līdz „camp” vietai. Nedēļa dubļos un lietū, ēdot šimu un ķirbja lapas!!! Kas var būt labāks par to? Pēdējā dienā, kad jākrāmē mantas, nolemjam, ka mājās braukt vēl negribas. Ka vajag pablandīties apkārt. Dajebkur. Balsojam atkal. Noturam lielu jo lielu mašīnu. Mana filozofija, ka jākāpj visās mašīnas, kaut vai 3 km aizved. Jā, bet šitā mašīna bija ūnikums. Braucām savus 100 km uz 30-40 km stundā. Nopietni! Jebkura gadījumā brauciens, protams, par brīvu. Bet nākamā pieturvieta atkal lielais Kapiri krustojums, bet jātiek uz Ndolu. Maza atkāpe par „truck” mašīnām. Cik avārijas Zambijā esmu redzējusi, un ne mazums, visās bija iesaistītas kravas automašīnas. Tas liek aizdomāties ,vai ne? Kur kāpt iekšā un kur nē.. Nu jā. Krustojumā atkal „check point”, atkal solījumi palīdzēt. Ha! Šeit gan daudz vietējo „stopētāju”, kuri maksā.. kurš gan ņems muzungu, kuri nemaksā. Gāja grūti, izlūdzāmies vienam „truck” šoferim.. ar grūtībām ierausāmies lielajā piekabē un darīts, izkāpām nedaudz pirms Ndolas! Kā jau teicu, Ndolā daudz darīt nav ko. Tāpēc vienu dienu Dace izveda mūs pusceļā uz Kitwe! Arīdzan liela pilsēta skaitās. Tikām atkal pie kravas mašīnas, kura apstājās, lai izlaistu citus ceļotājus, tāpēc- atkal- „neticama veiksme”! Kitwe, starpcitu, iespējams, viena no jaukākajām pilsētām! Atradām pat parku, kurā krūmi „zied”, piemineklis bojā gājušiem abos pasaules karos, un katrs zāles pleķītis aizņemts ar kādiem dibeniem. Tiešām, patīkams, pārsteigums. Parku, nu, nekur nebiju redzējusi. Atpakaļ ceļu sākām puslīdz laicīgi, jo nekad nevar zināt, kā ar to balsošanu „veiksies” un pa tumsu iestrēgt uz ceļa Āfrikā nevienam nav vēlams. Vietējie muzungu, kuri dzīvo jau gadiem te, saka, ka dienas laikā tev te palīdzēs, bet naktī pliku izģērbs! Nu jā, tā arī nostājāmies, pēc visiem vietējiem braukt gribētājiem. Nedaudz tā kā minstinājāmies, bet par pamirkšķināt nepaspēju, kad apstājās mašīna un sauc no attāluma: „Ndola?” Sakām, jā. Bet, zinot, afrikāņu kultūru, saku, ar rokām plaši žestikulējot: „NO MONEY!!!”, jo čalis no Congo, angliski neko, tikai „parle france?”. Nu tā, jau pēc nepilnas stundas bijām atpakaļ Ndolā. Pēdējā veiksmes atkāpe, braucot jau mājās. Viena vietējā kundze apstājās un deva padomu, ka balsot te esot bīstami, un aizbrauca tālāk! Nedaudz lika padomāt, turot roku ar paceltu īkšķi. Bet ilgi nebija jāgaida. Mašīna maza jo maza, mums lielas somas, un šoferis tik vīlies, ka nemaksāsim, tomēr brīvprātīgajiem, kas strādā DAPP, neatsaka. Visu ceļu runājām par Dievu, par to, ka drīz pienāks pasaules gals un ka cilvēkiem jāatgriežas pie „traditional worshiping”! Brauca viņš uz Lusaku, teorētiski es varēju ar viņu visu ceļu braukt, nevis tikai līdz Kapiri, tomēr kundzes doto padomu un manu mazo urīnpūsli uztvēru kā zīmi. Izkāpām slavenajā Kapiri krustojumā un tālāk ceļoju ar autobusu. Lai, ciklu noslēgtu, nu jāsaka, ka tā balsošana ir viena forša padarīšana. Daudz interesantu cilvēku un sarunu. Nekad nezini, kad tevi kāds paņems un līdz kurienei aizvedīs. Vieni piedzīvojumi. Un tāda pārdošanas māksla arī tā ir, lai iestāstītu, ka viņam mūs jāved par brīvu.. nē, ka viņam vispār jāapstājas un mūs jāved.. Nu jā, mugura ar somu saaugusi, bet ne mazāk smaga tāpēc. Visa trīsnedēļu dzīve iekšā. Tāda brīvprātīgo dzīvošana, gulēšana šur un tur… liek aizdomāties, kas ir mājas un kur ir mājas.. brīžiem liekas, ka tu savas mājas vari vadāt līdzi visur, kur gribi.. jo mājas ir ar tevi.. un cilvēkiem, ar kuriem esikopā.. un gribot negribot, nonāc pie tādas brīvības sajūtas.. kā nekad.. fiziski un garīgi..
Komentēt līdz šim
Komentēt
