Filed under: Restartēt sistēmu
Liekas, ka šī pēdējā reize, kad sūtu sveicienus no Zambijas, Chibombo. Zinu jau zinu, ka iepriekš neesmu bijusi aktīva ziņu sūtītāja, bet viss tikai tehnisku nebūšanu dēļ (nu, interneta trūkums organismā). Āāā, vēl, jāsaka atklāti, mana vieda draudzene pirms sešiem mēnešiem teica: „Tas, kas tagad kultūršoks, vēlāk būs rutīna!”. Un taisnība viņai bija.
Mājas tik tuvu, ka tagad grūti iedomāties. Ka satikšu ģimeni un draugus (cerams, ka vēl kāds ir palicis), varēšu sarunāties dzimtajā valodā, varēšu gulēt bez guļammaisa un moskītu tīkla, varēšu atgriezt siltā ūdens krānu, lai nomazgātu traukus, vai vēl labāk- sevi, varēšu ieiet veikalā un nopirkt kefīru, jogurtu, rupjmaizi, šķiņķi, sieru, un līdz veikalam varbūt 300 m, nevis 4 km. Grūti iedomāties, ka ārā būs auksts un koki bez lapām, nevis tāpēc, ka sausā sezona, bet tāpēc, ka ziema… īstenībā grūti iedomāties, kā dzīve turpinājusies visu šo laiku, tur- mājās.. un mana šeit- Zambijā. Gribētos, lai jums tur viss būtu apstājies.. gribētos, lai manai labākajai draudzenei bēbis vēl nav piedzimis, gribētos, lai krustdēls nebūtu jau liels un prasīgs, kura sirdi bija grūti iekarot jau pirms gada, bet tagad? Gribētos, lai viss ir tā, kā es to atstāju, gribētos, lai mājas nebūtu nodegušas, gribētos, lai draugi tādi paši, gribētos, lai ģimene tā pati …. es pat nezinu.. nevienam nav laika mašīnas?
Atgriešanās Eiropā baida vairāk nekā brīvprātīgā darbs Chibombo… tad es paspēju nobīties, redzot Sahāru zem lidmašīnas spārniem.. bet tagad?
Es gribu mājās. Bet man nav ne mazākās nojausmas, kas mani tur sagaida. Kaut kādā ziņā, to pašu varēja teikta par Chibombo, bet tad tas nebija kaut kā „personiski”. Bet tagad.. tur ir kaut kāda vēsture.. bet man liekas, ka man tagad ir cita vēsture.. un reizēm liekas, ka arī cita nākotne. Jebkurā gadījumā, viss liekas sirreāli. Cik ļoti es spēju iztēloties sevi Latvijā, šķeļot mīļotās Rīgas ielas, deldējot kino teātra sēdvietas vai auditoriju solus, brīvdienas pavadot ģimenes paspārnē, tik šodien man tas liekas kaut kas tāls un svešs, un jo tuvāk tā diena nāk, jo neorganiskāk tas liekas, bet ne par to.. kā jau kāds reiz teica, ka no šitā jau neizbēgšu…
Labā ziņa tā, ka manā „bušā” tagad internets ira, bet sliktā ziņa ir tā, ka tikai priviliģēti cilvēki to var lietot, un, protams, baltie brīvprātīgie nav šajā izredzēto kārtā. Ja ļoti mīļi palūdz, sakot:„Nu, es neiztērēšu visu internetu, tikai nedaudz!”, un ignorējot iedomīgos, dusmīgos skatienus, tad jau lietas notiek.
Labā ziņa tā, ka Zambijā izdodas satikt daudz jauku cilvēku, sliktā ziņa ir tā, ka.. bet, pēdējais jocīgais atklājums bija stopējot no Landlesa uz Lusaku. Mašīnā, stāstot no kurienes esam, sakot, ka tuvu Krievijai, pēkšņi šoferis sāk ar mani runāt krieviski. Esot Krievijā pirms desmit gadiem misijā bijis, valodu aizmirsis, bet runāja viņš labi, tik, cik tāds Afrikāņu akcents, nu, tāpat kā man- igauņu. Tagad ar draugu vada bāreņu namu, naudu tam pelna, stādot un pārdodot kartupeļus, vadot „take away” ēstuvi un tirgojot grāmatas(?! Biju vienreiz tajā tirgotavā- izbijusi bibliotēka,grāmatas labas un par lētām naudiņām). Nu, jā.. labā ziņa ir tā, ka izdodas satikt cilvēkus, kas no sirds labdarības darbu dara un velta tam dzīvi, bet sliktā ziņa ir tā, ka ir tādi, kas to dara naudas dēļ, un arī to var uzreiz redzēt. Žēl, ka bērni tam visam pa vidu, jo viņi nezina, kas ir labs un kas slikts. Tas, ko viņi redz šodien, būt tas pats, ko viņi rādīs rīt.
Sapnis par Āfriku ir īsts tikai kaut kādos noteiktos mirkļos, kad.. piemēram, ar riteni trakā karstumā minoties, satiec tādu pašu riteņbraucēju, un savā iedomībā domā, ka esat līdzīgi un uz brīdi sajūties kā savējais.. vai, kad pārpildītā minibusā brauc pie atvērtiem logiem, matiem vējā plīvojot, skanot filmās dzirdētai mūzikai un klēpī turot blakus sēdētājas bērnu, jo uz mirkli sajūties kā savējais.. jūties tuvs un piederīgs.. vai, kad tirgū, pērc banānus pie vienas un tās pašas pārdevējas pāris mēnešu garumā, tad tiec pie kāda banāna par brīvu, un tad, kaut gan viņa neprot ne vārda angliski, saki, līdz nākamai reizei un viņa atsmaida.. jā, reizēm ir tie brīnišķīgie mirkļi, kuri palīdz uzturēt sapni un ilūziju par Āfriku…
Cilvēkam vajag piederības sajūtu… kā iepriekš minēju, pāris reizes esmu „tur bijusi”.. un tu cilvēks tik ilgi un izmisīgi esi pēc tā tiecies, ka tie pāris mirkļi liekas zelta vērti.. pēc tādiem brīžiem gribas teikt: viss, es gribu palikt Āfrikā!… un tad tu atgriezies atpakaļ realitātē, nevis tāpēc, ka gribētu, bet tāpēc, ka dzīve tāda.. un saproti, ka nekad tu te nebūsi savējais.. un tad tā kā jādusmojas, bet vairāk jau uz sevi..
Es varētu rakstīt un rakstīt..
Esmu izdomājusi, ka cilvēks šajā pasaulē ir viens. Ja paveicas, tad izdodas satikt kādus, ar kuriem kādu gabalu kopā var iet.. varbūt, tādus, ar kuriem pārmij tikai pāris vārdus un liekas, ka nemaz kopā neesi bijis, tomēr viena saruna ir atstājusi iespaidu uz visu dzīvi.. un tikai pēc kāda laika saproti, cik viens mirklis ar vienu cilvēku bijis vērtīgs.. reizēm daudz vērtīgāks par gadiem ilgu ceļu kopā.. un es zinu tos, kuri ir man svarīgi, pat tad, ja viņi nav kopā ar mani.. un nav svarīgi to apliecināt ar redzamām zīmēm, jo nav svarīgi, ka arī pārējie to redz, svarīgi ir, ja es to zinu un esmu par to pārliecināta..
Un vēl. 100% esmu pārliecināta, ka vēlēšanās piepildās. Pilnīgi viss, ko skaļi vai klusībā esmu vēlējusies, ir piepildījies. Prieki un šķietamas bēdas. Skaļās vēlmes parasti ir viegli atpazīstamas, bet tās klusās ir tās, kas mūs mulsina, jo reizēm paši sevi nedzirdam, tāpēc es saku, esiet uzmanīgi, ko vēlaties.
Labi. Aizrunājos. Pietiek.
Tātad. 31.03. 00.00 Lusakas lidostā sāksies ceļš mājup. Visādas pieturas pa vidu un tā.. bet 01.04.pēcpusdienā, vakarā varētu būt, ka skaršu Lindersvoldas slieksni.
09.04. vakarpusē ielidošu Rīgā. Novāciet sniegu, iekuriniet pagalmus un atkorķējiet siermaizes!
Filed under: Restartēt sistēmu
Filed under: Bez kategorijas
Trīs nedēļas „uz mugursomas” un katra vieta liekas kā mājas. Ziemassvētku brīvdienas iesāku 23.12.2010., ceļā no Chibombo uz Ndolu. Mājās atgriezos 07.01.2011., no Ndolas uz Chibombo. Cikls noslēgts. Visas vietas sasniedzām balsojot automašīnas. Kultūra te tāda- balsošana nav balsošana, jo afrikāņi par pārvadāšanu nosauc savu „ciparu”. Tāpēc katru reizi, kad kāda mašīna apstājas, jāsaka, ka „Naudas nav! Esam brīvprātīgie, strādājam DAPP!”. Un tad, kāds, kurš vīlies par muzungu „rocību” brauc tālāk, vai kāds, kurš ir tikpat vīlies, tevi tomēr paņem uz aizved par brīvu. Jebkurā gadījumā, katrs pelna kā viņš var un tā arī jābūt. Statistika tāda, ka visbiežāk paņem tādi, kuri ir kāju spēruši ārpus Āfrikas kontinenta. Kuri pabijuši Belģijā, Anglijā, Spānijā un šur tur vēl. Tie zina, ko nozīmē šāds pārvietošanās veids. Citi no viņiem ļoti jauki, ar katru otro, protams, apmaināmies telefona numuriem, kurus nekad neizmantosim- liekas, ka to zina gan viņi, gan mēs. Bet mēs esam pieklājīgi un sakām viens otram- see you, give me a call! Par spīti ceļa biedru skepticismam (jo vienam balsot būtu tīrais neprāts te), pirmā mašīna, kura apstājas, aizved mūs uz Ndolu, pat par spīti tam, ka pašam šoferim galamērķis ir cita pilsēta. Jā, šoferis strādā World Bank, bijis šur tur, ļoti jauks vīrs, izstāsta daudz par vietējo ekonomiku, kultūru un paražām. Mēs tikmēr mēģinām viņu uzdabūt uz viļņa, ik pa laikam atgādinot, ka esam brīvprātīgie un kā strādājam. Jebkurā gadījumā, aizveda viņš mūs līdz pašai Ndolai, atstāja centrā. Kā pateicību, iešķiebu viņam Chibombo zemesriekstu sviestu (6000 Kw vērtībā). Neticama veiksme! Bet kāpēc „neticama” un kāpēc „veiksme”? Ndolā, protams, cita dzīve. Pilsētā, kā tādā, darīt nav ko. Tiešām. Kad salīdzini ar Dāņu mazpilsētām, tad liekas pagalam jocīgi, bet tāda „tā” Āfrika. Kino teātrī divi seansi, filmas no 2000 gada, pats „atmosfērs” kā Viļakas kultūras namā. Kafejnīcu amplitūda aprobežojas ar fast food un shima ēdnīcām. Ir divas itāļu „sēdvietas”, abas vada muzungu un apmeklētāji arī lielākoties muzungu. Ziemassvētku tradīcijas te pilnīgi atšķiras no tā, kas mani „uzrunā”. Baltie satiekas un tusē. Melnie tusē kaut kur citur. Šitā pāris dienas un jākrāmē savas „lupatiņas” atpakaļ mugursomā un jādodas tālāk uz Mkushi. Atkal „bush”. Dace izved mūs ārā no pilsētas, lai varam atkal cerēt uz „neticamu veiksmi”. Nevis cerēt, bet sagaidīt un ko tu sagaidi, to tu arī saņem. Apstājas vietējais policists, brauc uz savu „check point” (starpcitu, neesmu redzējusi nevienu mobilu policijas patruļu, noteiktās vietās ir savi „check point”, par kuriem visi zina, tad, nu, samazina ātrumu un piesprādzējas, pēc „check point” šoferis var atgriezties pie vecās kārtības). Nu jā, policistam, protams, izstāstām par savu brīvprātīgā statusu. Protams, ka visi prasa, no kurienes mēs. Šis, akurāti, ir policists, studē jurisprudenci, bet maģistru grib „cept augšā” Eiropā, kas interesanti, teoloģijā! Protams, arīdzan šeit apmaināmies ar kontaktiem, jo kas zin’… „Check point” policisti saka, ka palīdzēs mums dabūt mašīnu, tikai tāda detaļa- cik jums naudas? Sakām, ka nekā nav. Šie smīkņā un brīnās. Tā arī paši noturējām nākamo mašīnu. Šoferis, ar „drediem” nokāries, IT speciālists. Jauks. Izstāta mums, ko var redzēt un kur, un kāpēc. Īstenībā, tā reta parādība, vairums no zambiešiem savu zemi redzējuši nav. Lai tas neizskan kā nosodījums, bet gan kā fakta konstatācija! Bet šis vīrs bija izņēmums, tāpēc atkal samainījāmies numuriem, ja, nu, kas.. zin kā.. noderēs.. Aizveda viņš mūs līdz Kapiri pagriezienam, kas ved uz mūsu galamērķi. Tur atkal jābalso. Pāris km nogājām. Mašīnas nevienas. Klusums. Atkal „check point” un solījumi palīdzēt. Aha, kā tad. Bet labi neizskatās. Nu, mašīnas nevienas. Tiklīdz pie „check point” mašīna apstājās, tā mēs ar savu muzungu brīvprātīgo nekaunību ierausāmies iekšā un teicām „paldies!”. Čalis priecīgs nebija, jo saprata, ka nekāda peļņa jau te nebūs. Tā ar „šamējo” tikām līdz Mkushi. Pāris km gājiens līdz pilsētai un klāt esam! No turienes ar DAPP mašīnu tikām aizrauti līdz „camp” vietai. Nedēļa dubļos un lietū, ēdot šimu un ķirbja lapas!!! Kas var būt labāks par to? Pēdējā dienā, kad jākrāmē mantas, nolemjam, ka mājās braukt vēl negribas. Ka vajag pablandīties apkārt. Dajebkur. Balsojam atkal. Noturam lielu jo lielu mašīnu. Mana filozofija, ka jākāpj visās mašīnas, kaut vai 3 km aizved. Jā, bet šitā mašīna bija ūnikums. Braucām savus 100 km uz 30-40 km stundā. Nopietni! Jebkura gadījumā brauciens, protams, par brīvu. Bet nākamā pieturvieta atkal lielais Kapiri krustojums, bet jātiek uz Ndolu. Maza atkāpe par „truck” mašīnām. Cik avārijas Zambijā esmu redzējusi, un ne mazums, visās bija iesaistītas kravas automašīnas. Tas liek aizdomāties ,vai ne? Kur kāpt iekšā un kur nē.. Nu jā. Krustojumā atkal „check point”, atkal solījumi palīdzēt. Ha! Šeit gan daudz vietējo „stopētāju”, kuri maksā.. kurš gan ņems muzungu, kuri nemaksā. Gāja grūti, izlūdzāmies vienam „truck” šoferim.. ar grūtībām ierausāmies lielajā piekabē un darīts, izkāpām nedaudz pirms Ndolas! Kā jau teicu, Ndolā daudz darīt nav ko. Tāpēc vienu dienu Dace izveda mūs pusceļā uz Kitwe! Arīdzan liela pilsēta skaitās. Tikām atkal pie kravas mašīnas, kura apstājās, lai izlaistu citus ceļotājus, tāpēc- atkal- „neticama veiksme”! Kitwe, starpcitu, iespējams, viena no jaukākajām pilsētām! Atradām pat parku, kurā krūmi „zied”, piemineklis bojā gājušiem abos pasaules karos, un katrs zāles pleķītis aizņemts ar kādiem dibeniem. Tiešām, patīkams, pārsteigums. Parku, nu, nekur nebiju redzējusi. Atpakaļ ceļu sākām puslīdz laicīgi, jo nekad nevar zināt, kā ar to balsošanu „veiksies” un pa tumsu iestrēgt uz ceļa Āfrikā nevienam nav vēlams. Vietējie muzungu, kuri dzīvo jau gadiem te, saka, ka dienas laikā tev te palīdzēs, bet naktī pliku izģērbs! Nu jā, tā arī nostājāmies, pēc visiem vietējiem braukt gribētājiem. Nedaudz tā kā minstinājāmies, bet par pamirkšķināt nepaspēju, kad apstājās mašīna un sauc no attāluma: „Ndola?” Sakām, jā. Bet, zinot, afrikāņu kultūru, saku, ar rokām plaši žestikulējot: „NO MONEY!!!”, jo čalis no Congo, angliski neko, tikai „parle france?”. Nu tā, jau pēc nepilnas stundas bijām atpakaļ Ndolā. Pēdējā veiksmes atkāpe, braucot jau mājās. Viena vietējā kundze apstājās un deva padomu, ka balsot te esot bīstami, un aizbrauca tālāk! Nedaudz lika padomāt, turot roku ar paceltu īkšķi. Bet ilgi nebija jāgaida. Mašīna maza jo maza, mums lielas somas, un šoferis tik vīlies, ka nemaksāsim, tomēr brīvprātīgajiem, kas strādā DAPP, neatsaka. Visu ceļu runājām par Dievu, par to, ka drīz pienāks pasaules gals un ka cilvēkiem jāatgriežas pie „traditional worshiping”! Brauca viņš uz Lusaku, teorētiski es varēju ar viņu visu ceļu braukt, nevis tikai līdz Kapiri, tomēr kundzes doto padomu un manu mazo urīnpūsli uztvēru kā zīmi. Izkāpām slavenajā Kapiri krustojumā un tālāk ceļoju ar autobusu. Lai, ciklu noslēgtu, nu jāsaka, ka tā balsošana ir viena forša padarīšana. Daudz interesantu cilvēku un sarunu. Nekad nezini, kad tevi kāds paņems un līdz kurienei aizvedīs. Vieni piedzīvojumi. Un tāda pārdošanas māksla arī tā ir, lai iestāstītu, ka viņam mūs jāved par brīvu.. nē, ka viņam vispār jāapstājas un mūs jāved.. Nu jā, mugura ar somu saaugusi, bet ne mazāk smaga tāpēc. Visa trīsnedēļu dzīve iekšā. Tāda brīvprātīgo dzīvošana, gulēšana šur un tur… liek aizdomāties, kas ir mājas un kur ir mājas.. brīžiem liekas, ka tu savas mājas vari vadāt līdzi visur, kur gribi.. jo mājas ir ar tevi.. un cilvēkiem, ar kuriem esikopā.. un gribot negribot, nonāc pie tādas brīvības sajūtas.. kā nekad.. fiziski un garīgi..
Filed under: Bez kategorijas
Trīs nedēļas „uz mugursomas” un katra vieta liekas kā mājas. Ziemassvētku brīvdienas iesāku 23.12.2010., ceļā no Chibombo uz Ndolu. Mājās atgriezos 07.01.2011., no Ndolas uz Chibombo. Cikls noslēgts. Visas vietas sasniedzām balsojot automašīnas. Kultūra te tāda- balsošana nav balsošana, jo afrikāņi par pārvadāšanu nosauc savu „ciparu”. Tāpēc katru reizi, kad kāda mašīna apstājas, jāsaka, ka „Naudas nav! Esam brīvprātīgie, strādājam DAPP!”. Un tad, kāds, kurš vīlies par muzungu „rocību” brauc tālāk, vai kāds, kurš ir tikpat vīlies, tevi tomēr paņem uz aizved par brīvu. Jebkurā gadījumā, katrs pelna kā viņš var un tā arī jābūt. Statistika tāda, ka visbiežāk paņem tādi, kuri ir kāju spēruši ārpus Āfrikas kontinenta. Kuri pabijuši Belģijā, Anglijā, Spānijā un šur tur vēl. Tie zina, ko nozīmē šāds pārvietošanās veids. Citi no viņiem ļoti jauki, ar katru otro, protams, apmaināmies telefona numuriem, kurus nekad neizmantosim- liekas, ka to zina gan viņi, gan mēs. Bet mēs esam pieklājīgi un sakām viens otram- see you, give me a call! Par spīti ceļa biedru skepticismam (jo vienam balsot būtu tīrais neprāts te), pirmā mašīna, kura apstājas, aizved mūs uz Ndolu, pat par spīti tam, ka pašam šoferim galamērķis ir cita pilsēta. Jā, šoferis strādā World Bank, bijis šur tur, ļoti jauks vīrs, izstāsta daudz par vietējo ekonomiku, kultūru un paražām. Mēs tikmēr mēģinām viņu uzdabūt uz viļņa, ik pa laikam atgādinot, ka esam brīvprātīgie un kā strādājam. Jebkurā gadījumā, aizveda viņš mūs līdz pašai Ndolai, atstāja centrā. Kā pateicību, iešķiebu viņam Chibombo zemesriekstu sviestu (6000 Kw vērtībā). Neticama veiksme! Bet kāpēc „neticama” un kāpēc „veiksme”? Ndolā, protams, cita dzīve. Pilsētā, kā tādā, darīt nav ko. Tiešām. Kad salīdzini ar Dāņu mazpilsētām, tad liekas pagalam jocīgi, bet tāda „tā” Āfrika. Kino teātrī divi seansi, filmas no 2000 gada, pats „atmosfērs” kā Viļakas kultūras namā. Kafejnīcu amplitūda aprobežojas ar fast food un shima ēdnīcām. Ir divas itāļu „sēdvietas”, abas vada muzungu un apmeklētāji arī lielākoties muzungu. Ziemassvētku tradīcijas te pilnīgi atšķiras no tā, kas mani „uzrunā”. Baltie satiekas un tusē. Melnie tusē kaut kur citur. Šitā pāris dienas un jākrāmē savas „lupatiņas” atpakaļ mugursomā un jādodas tālāk uz Mkushi. Atkal „bush”. Dace izved mūs ārā no pilsētas, lai varam atkal cerēt uz „neticamu veiksmi”. Nevis cerēt, bet sagaidīt un ko tu sagaidi, to tu arī saņem. Apstājas vietējais policists, brauc uz savu „check point” (starpcitu, neesmu redzējusi nevienu mobilu policijas patruļu, noteiktās vietās ir savi „check point”, par kuriem visi zina, tad, nu, samazina ātrumu un piesprādzējas, pēc „check point” šoferis var atgriezties pie vecās kārtības). Nu jā, policistam, protams, izstāstām par savu brīvprātīgā statusu. Protams, ka visi prasa, no kurienes mēs. Šis, akurāti, ir policists, studē jurisprudenci, bet maģistru grib „cept augšā” Eiropā, kas interesanti, teoloģijā! Protams, arīdzan šeit apmaināmies ar kontaktiem, jo kas zin’… „Check point” policisti saka, ka palīdzēs mums dabūt mašīnu, tikai tāda detaļa- cik jums naudas? Sakām, ka nekā nav. Šie smīkņā un brīnās. Tā arī paši noturējām nākamo mašīnu. Šoferis, ar „drediem” nokāries, IT speciālists. Jauks. Izstāta mums, ko var redzēt un kur, un kāpēc. Īstenībā, tā reta parādība, vairums no zambiešiem savu zemi redzējuši nav. Lai tas neizskan kā nosodījums, bet gan kā fakta konstatācija! Bet šis vīrs bija izņēmums, tāpēc atkal samainījāmies numuriem, ja, nu, kas.. zin kā.. noderēs.. Aizveda viņš mūs līdz Kapiri pagriezienam, kas ved uz mūsu galamērķi. Tur atkal jābalso. Pāris km nogājām. Mašīnas nevienas. Klusums. Atkal „check point” un solījumi palīdzēt. Aha, kā tad. Bet labi neizskatās. Nu, mašīnas nevienas. Tiklīdz pie „check point” mašīna apstājās, tā mēs ar savu muzungu brīvprātīgo nekaunību ierausāmies iekšā un teicām „paldies!”. Čalis priecīgs nebija, jo saprata, ka nekāda peļņa jau te nebūs. Tā ar „šamējo” tikām līdz Mkushi. Pāris km gājiens līdz pilsētai un klāt esam! No turienes ar DAPP mašīnu tikām aizrauti līdz „camp” vietai. Nedēļa dubļos un lietū, ēdot šimu un ķirbja lapas!!! Kas var būt labāks par to? Pēdējā dienā, kad jākrāmē mantas, nolemjam, ka mājās braukt vēl negribas. Ka vajag pablandīties apkārt. Dajebkur. Balsojam atkal. Noturam lielu jo lielu mašīnu. Mana filozofija, ka jākāpj visās mašīnas, kaut vai 3 km aizved. Jā, bet šitā mašīna bija ūnikums. Braucām savus 100 km uz 30-40 km stundā. Nopietni! Jebkura gadījumā brauciens, protams, par brīvu. Bet nākamā pieturvieta atkal lielais Kapiri krustojums, bet jātiek uz Ndolu. Maza atkāpe par „truck” mašīnām. Cik avārijas Zambijā esmu redzējusi, un ne mazums, visās bija iesaistītas kravas automašīnas. Tas liek aizdomāties ,vai ne? Kur kāpt iekšā un kur nē.. Nu jā. Krustojumā atkal „check point”, atkal solījumi palīdzēt. Ha! Šeit gan daudz vietējo „stopētāju”, kuri maksā.. kurš gan ņems muzungu, kuri nemaksā. Gāja grūti, izlūdzāmies vienam „truck” šoferim.. ar grūtībām ierausāmies lielajā piekabē un darīts, izkāpām nedaudz pirms Ndolas! Kā jau teicu, Ndolā daudz darīt nav ko. Tāpēc vienu dienu Dace izveda mūs pusceļā uz Kitwe! Arīdzan liela pilsēta skaitās. Tikām atkal pie kravas mašīnas, kura apstājās, lai izlaistu citus ceļotājus, tāpēc- atkal- „neticama veiksme”! Kitwe, starpcitu, iespējams, viena no jaukākajām pilsētām! Atradām pat parku, kurā krūmi „zied”, piemineklis bojā gājušiem abos pasaules karos, un katrs zāles pleķītis aizņemts ar kādiem dibeniem. Tiešām, patīkams, pārsteigums. Parku, nu, nekur nebiju redzējusi. Atpakaļ ceļu sākām puslīdz laicīgi, jo nekad nevar zināt, kā ar to balsošanu „veiksies” un pa tumsu iestrēgt uz ceļa Āfrikā nevienam nav vēlams. Vietējie muzungu, kuri dzīvo jau gadiem te, saka, ka dienas laikā tev te palīdzēs, bet naktī pliku izģērbs! Nu jā, tā arī nostājāmies, pēc visiem vietējiem braukt gribētājiem. Nedaudz tā kā minstinājāmies, bet par pamirkšķināt nepaspēju, kad apstājās mašīna un sauc no attāluma: „Ndola?” Sakām, jā. Bet, zinot, afrikāņu kultūru, saku, ar rokām plaši žestikulējot: „NO MONEY!!!”, jo čalis no Congo, angliski neko, tikai „parle france?”. Nu tā, jau pēc nepilnas stundas bijām atpakaļ Ndolā. Pēdējā veiksmes atkāpe, braucot jau mājās. Viena vietējā kundze apstājās un deva padomu, ka balsot te esot bīstami, un aizbrauca tālāk! Nedaudz lika padomāt, turot roku ar paceltu īkšķi. Bet ilgi nebija jāgaida. Mašīna maza jo maza, mums lielas somas, un šoferis tik vīlies, ka nemaksāsim, tomēr brīvprātīgajiem, kas strādā DAPP, neatsaka. Visu ceļu runājām par Dievu, par to, ka drīz pienāks pasaules gals un ka cilvēkiem jāatgriežas pie „traditional worshiping”! Brauca viņš uz Lusaku, teorētiski es varēju ar viņu visu ceļu braukt, nevis tikai līdz Kapiri, tomēr kundzes doto padomu un manu mazo urīnpūsli uztvēru kā zīmi. Izkāpām slavenajā Kapiri krustojumā un tālāk ceļoju ar autobusu. Lai, ciklu noslēgtu, nu jāsaka, ka tā balsošana ir viena forša padarīšana. Daudz interesantu cilvēku un sarunu. Nekad nezini, kad tevi kāds paņems un līdz kurienei aizvedīs. Vieni piedzīvojumi. Un tāda pārdošanas māksla arī tā ir, lai iestāstītu, ka viņam mūs jāved par brīvu.. nē, ka viņam vispār jāapstājas un mūs jāved.. Nu jā, mugura ar somu saaugusi, bet ne mazāk smaga tāpēc. Visa trīsnedēļu dzīve iekšā. Tāda brīvprātīgo dzīvošana, gulēšana šur un tur… liek aizdomāties, kas ir mājas un kur ir mājas.. brīžiem liekas, ka tu savas mājas vari vadāt līdzi visur, kur gribi.. jo mājas ir ar tevi.. un cilvēkiem, ar kuriem esikopā.. un gribot negribot, nonāc pie tādas brīvības sajūtas.. kā nekad.. fiziski un garīgi..
Filed under: Bez kategorijas
Filed under: Bez kategorijas
Manas peedeejas 5 min interneta kafee Monzee!!! Iespeejams shiis ir peedeejaas 5 min interneta aarees shogad, taapeec- Prieciigus Ziemassveetkus un Laimiigu Jauno Gadu! 
Aafrikaa liist, katru dienu. Taads skumjsh un druums laiks liekas. Dublji Chibombo sniedzas liidz celjiem. Bet ir gaisma tunelja galaa- t.i. DI Housaa ir ievilkta elektriiba. Tas, citaadi druumaas dienas padara kraasainaakas- pie datora ekraaniem ar siltu teejas kruuzi rokaa. Ziemassveetku sajuutu iesaldeeshu un patureeshu naakamajam gadam, nav ko maazhoties. Kaut kaadas lietas gan meegjinaashu pacelt- to klusinaato iedziljinaashanos sevii. Visaadi citaadi, Ziemassveetki pat praataa nenaak.
Nedaudz pabraukaaju apkaart pa Zambiju. Tas pieshkjir dziivei kraasu 
jokus pie malas, Liene! Ko es gribu teikt? Ka es domaaju par to, kur es biju un ko dariiju pagaajushajaa gadaa.. un tagad es domaaju, kur esmu un ko daru shogad… Un es ticu, ka muusu luugshanas tiek uzklausiitas, jo kas no sirds luudz….
Nu jaa..
Veelreiz- paldies! Uz tikshanos naakamajaa gadaa!
Filed under: Bez kategorijas
nakšņošana 5 LVL par nakti. Viesnīcas dušiņās silts ūdens (kas gan vakar un šorīt bija mistiski pazudis), kas automātiski novirzās manas muguras apmazgāšanai, kas ūdeni jau mēnesi nav redzējusi
Filed under: Bez kategorijas
Nu, manas aizdomas par to, ka Āfrika ir ”cita” pasaule, ir apstiprinājušās.
Jāsaka atklāti, ka es būtu 8 dabas brīnums, ja manī nebūtu bijuši pilnīgi nekādi priekšstati par to, kas ir Āfrika un kāda tā mani sagaidīs. Vai konkrēti? Nē. Vairāk tādu sajūtu līmenī. Kā es traukšos pa putekļainiem ceļiem, cik cilvēki būs laipni, cik daba skaista, utt. Sajūtu līmenī- kā man viss patiks. Un tā ilūzija par ”patikšanu” kaut kādā ziņā turēja prom mani no vienkāršās realitātes, pat no dabiska satraukuma, kuram būtu vajadzējis būt, bet nebija.
Pat sēžot lidmašīnā, tā īsti nespēju noticēt un prātā un sirdī bija tikai domas par to, kā traukšos pa putekļainiem ceļiem, cik cilvēki laipni un cik daba skaista..
Tādu pirmo ”iedunkājienu” sānā dabūju lidmašīnā, kad pēc pāris stundu lidojuma no Amsterdamas uz Nairobi palūkojos ārā pa logu un ieraudzīju tuksnesi. Vēderā uz mirkli ”sagriezās” ”veselīgās” maltītes, ko servēja Eiropiešu paskata stjuarti un viss vēl likās „in order”.
Un tad- Labvakar, Kenija! Ardievu, Eiropa! Pilnīgi cita vide un cilvēki. Pāris balto, pārējie melnie. Lidostas sienas, apgaismojums, pat smarža atgādina krievu laika slimnīcas uzgaidāmo foajē. Un vēl brīdinājuma zīme sienām- svaigi krāsots! Jauneklīga paskata meitene bravūrīgi organizē rindu no vietējiem uz kādu no lidojumiem, beigās vēl nosakot: ”And don’t make noise here!”. Tā jocīgi- it kā smieklīgi, it kā skumji, jo visi izbijušies klausa.
Vispār tāds lielais headline ”manai Āfrikai” būtu- kvalitāte jeb tās trūkums. Lai neizklausītos vīzdegunīga- pat, ja kvalitātes standarti mums diezgan pamatīgi atšķiras, tad- jāsaka atklāti, ka apstākļi, situācijas, utt. , kādi mums – Eiropā – liek saraukt degunu, šeit Āfrikā liekas.. hmm.. kā, lai pasaka.. mīļi… vienkārši, reizēm primitīvi, bet visam tam cauri un joprojām.. mīļi…
Kafija bez garšas un smaržas (bet tomēr kafija), D&G somas Āfrikas putekļos tantēm, kuras ieraušas mašīnas piekabēs, lai trauktos uz mājām, parūkas, lai imitētu Eiropiešu matus, riteņbraucējs ”nekurienes vidū” ”baltā” izgludinātā kreklā un izbuktētās biksēs…. miljoniem lietu, kuras redzu katru dienu un kuras liekas muļķīgas, bet tomēr mīļas..
Reizēm man liekas, ka es jaucu sajūtas „mīļš” ar „žēl”… jo ir baigi daudz iemeslu, kāpēc man ir žēl… varbūt nav pat iemeslu, bet sajūtas tādas pārņem… ka žēl.. žēl Fēliksa, jo viņš tik naivs liekas (Laura saka, ka viņš domā, ka „laptops” no gaisa nokritīs), bet labs.. sieva jauka, preschool skolotāja.. drēbes viņiem kārtīgas, var redzēt, ka nolietotas un vairs nav atmazgājamas, bet, cik iespējams- tīras un izgludinātas un atstāj kārtīgu iespaidu. Tikko bija area leader meeting. Fēlikss atbrauc ar riteni 30 km no sava ciema, dokumentus kārtīgi ielicis oranžos plastmasas koferos. Liekas- tādi leļļu koferi. Atskaiti Fēlikss uzrakstījis ar sarkanu tinti. It kā jau „tā nedara”, bet, vai nu tāpēc jāpārraksta? Man liekas, ka nē. Bet priekšnieks saka un Fēlikss ņem un pārraksta, un man tik ļoti žēl, jo liekas viņš tāds lādzīgs.
Labi, tādu stāstu man liekas, ka tagad par katru, ko satieku varētu izstāstīt.
Pirmās divas dienas Lusakā. Sākām ceļojumu ar Dāvi un Cindy, līdz viņi aizbrauca uz savu galu. Tā Lusakā vienu dienu pavadīju viena pati. Kaut kā labi jutos un likās- jā, mēs ar Āfriku baigās „draudzenes” būsim! Nākamās dienas pēcpusdienā satiku „dzīves biedri” Peny no Ķīnas un Pols mūs aizveda uz minibusiņu „pieturu”. Sākās! Sveika, mana draudzene Āfrika!
Tāds „slum”. Smird pēc zivīm un visa kā. Dāmas turpat tirgo banānus, košļenes, dzērienus, matu gumijas, nu, visu ko. Izkāpjam no mašīnas, man divas somas- viena liela jo liela, otra vērtīga- iekšā pase, nauda, elektroniskās ierīces. Pieskrien kādi seši melnie tirgoņi un visi kaut ko bļauj. Likās- ārprāts!! Kas notiek? Ko vajag? Gribējās vienu brīdi bļaut- fuck off! Rauj somas, saka, ka ielikšot busiņā, jābrauc.. neko nesapratu. Vienubrīd aizvēru acis un skaitīju līdz trīs (ilgāk nevar, citādi, man liekas, var palikt bez mantām), jo domāju tūlīt tiešām sākšu bļaut. Peny jau nedaudz „piešāvusies” pie tā afrikāņu temperamenta un salika visu pa vietām.
Sēžam minibusiņā un laižam uz Landless Corner. Auto, protams, pilns. Sievietes, vīrieši, zīdaiņi, prusaki, vistas, zivis spaiņos, mušas, maisi ar „viskautko” utt. Krustojumā jāpārsēžas uz kādu „nostopēto” transportu. Bet tas tur normāli- ir savējie „džeki” un viņiem tas savs bizness. Sakām, ka vajag uz DAPP, Children’s Town. Ok, leciet iekšā! (nu, t.i., ārā, jo salons bija pilns, mums vietiņa- piekabē.
Mums paveicās, gaidījām tikai kādu pusstundu, līdz sākām kustēties, jo transports Zambijā strādā tā: neviens autobuss, mašīna uz priekšu nekust, kamēr nav pilns. Tā, stundu ilgs brauciens var ievilkties uz trīs stundām, jo jāgaida, kamēr mašīna „pielasās” pilna. Un pilns Āfrikā nozīmē „tiešām, tiešām pilns, nu tik ļoti pilns, ka pilnāk vairs nemaz nevarētu”.
Tā, ap vakaru tikām līdz DAPP, Child Aid, Chibombo, DI house. Jebkurā gadījumā- te, nu, es biju. Bez Lindersvoldas „aizmugures”. Viena Āfrikā!
Pirms, ko tādu pasākt (nu, braukt uz Āfriku vienam vai kopā ar kādu), cilvēkiem ar vājākiem nerviem iesaku painteresēties, kas ir „kultūršoks” un ko ar tādu iesākt. „Šamējais” mani piemeklēja tieši Chibombo. Varbūt sākums meklējams jau ar bļaustīšanos „slum” rajonā, varbūt ar ieinteresētiem skatieniem tirdzniecības centrā Lusakā, kas man ir kā Eiropas piliens melnajā Āfrikas jūrā, varbūt ar pirmo zirnekli manā istabā..varbūt ar pašu istabu.. nezinu, nezinu, nezinu..
Lai, cik tas stulbi nebūtu, tomēr… man te ir divi kultūršoka ierosinātāji. Āfrika un Āzija. Āfrika- ārā, Āzija- iekšā. Atnākot uz DI house- sagaida mani trīs aziātu meitenes- Korejiete, Japāniete un Ķīniete. Izejot ārā- zambiešu sveicieni- hi, how are you, what is your name! Uh….
Chibombo rezidence. Māja, kā jau māja. Ar jumtu, durvīm un logiem. Durvis it kā aizslēdzamas. Bet logiem priekšā restes- tā kā viss kārtībā. Elektrības nav, bet ir sveces. Un brīnišķīga ar oglēm darbināma „pārvietojama” krāsniņa maltīšu pagatavošanai. Ūdens „atnāk” spaiņos ar rope pump palīdzību. Un tad ar krūzītes palīdzību tiek novirzīts tālāk. Vai dārzeņa, vai sevis apmazgāšanai. Lieki piebilst, ka ūdens ir gana atsvaidzinošs, brīžiem gribas spiegt, kad tiec līdz mugurai. Bet pēc tam, uz minūtēm trīs, jūties svaigs, tīrs un spējīgs darboties. Pēcāk – Āfrikas saule ir savos uzdevumu augstumos, karsējot un radot putekļus visur atkal un atkal.. Tas, kas mani patiešām fascinē ir tas, ka šī saule, kad riet ir tiešām sarkana un uz pāris minūtēm paliek izteikti rozā un tad klusi un ātri pazūd. Vēl, šī pati saule, dienas laikā tik ļoti uzkarsē klonu, ka pēc tam, kad pāris stundas jau debesis klāj zvaigžņu mākoņi, tas vēl ir izteikti silts. Aukstu to jūtu tikai no rītiem. Tas ir interesanti, bet tajā pašā laikā kaut kad kļūst nogurdinoši. Vakariņas bieži ēdam ārā, jo iekšā ir tik ļoti silts. Tā labi, man kā vidējai Eiropietei, paliek, kad saule noriet, tad liekas, ka var elpot. Tualete, protams, ārā un sausā. Dienas laikā nepatīk, jo tad atverot vāku, tāds mušu mākonis.. ūūūū.. vakarā ir ok, ja vien nesatiec zirnekli vai peli.. Zirnekļu te daudz, lielāki nekā normālie. Iepazīstinot ar tiem, Laura teica, ka pat zirnekļi Āfrikā esot lēni, nekustoties. Pirmajā vakarā gribēju „nekustoni” iznīcināt, protams, neveiksmīgi. Dzīvība briesmās un Āfrikas kustonis pārvērtās par gana veiklu radībiņu. Likos mierā, sapratu, ka tā zirnekļa iznīcināšana mani padara nervozāku nekā izlikšanās, ka to neredzu. Tagad liekas tāds klusums, cerams, ka neplāno pretuzbrukumu. Pazuduši. Varbūt manās mantās ierušinājušies, veido ģimenes ligzdiņas. Bail kustināt. Tad jau redzēs. Vispār, kustoņu te visādu. Skudras lielas jo lielas, arī mazas. Lidojošas un rāpojošas un vēl visādi spiedzoši brīnumi. Un sienāži. Daudz. Un vēl visādi „jocīgie”, kurus dzirdu patstāvīgi, bet nekad neesmu redzējusi.
Dušā dzīvo ķirzaka. Liela. Un varde, pelēka. Vēl ir „lūriķe”- čūska- blakus kokā. Dušai arī jumts ir, Laura stāstīja, ka iepriekš nebija. Vispār mūsu vannas istaba atrodas takas malā, tāpēc reizēm var dzirdēt, ka kāds iet garām, tāpēc labi, ka jumts ir, jo var izvairīties no iejūtīgā jautājuma: „How are you?” Mazgāšanās vietas „pretruna” – kamēr apģērbies, atkal jau ir karsti un gribas sākt laistīšanās procedūru no jauna. Bet tagad oktobris, esot baigais „hotness” Āfrikā tagad. 52 grādi pēc Celsija, varbūt vairāk, bet termometra tehniskās iespējas ir ierobežotas. Karstākie mēneši Zambijā esot oktobris, novembris un decembris. Lieliski! Bet tiešām liekas, ka paliek tikai karstāks un karstāks. Jau ap pus deviņiem no rīta mans Eiropieša bioloģiskais termometrs sāk vārīties.
Un tad vēl cilvēki… zambieši un āzieši (nu, cilvēki no Āzijas).. zambieši skatās virsū, prasa, kā tev iet un kā tevi sauc.. lielās līnijās, cilvēki ir laipni.. tikai caur to laipnību, manuprāt, vairāk izdevīgums vīd cauri.. kā ar „muzungu” draudzēsies, varbūt, ko varēs dabūt.. kādu mantu, naudu, vai vienalga, forši ar „muzungu” tusēties.. arī jautājums, kā tev iet.. īstenībā ir paplašinājums sveicienam „labrīt”, „labdien”, vai „labvakar”, vai „ar labu nakti” (jo ar labu nakti saka jau ap 17.00), jo tā īsti atbilde nevienu neinteresē, un jāsaka atklāti.. ja pret mani šitā, tad es tāpat- prasu, bet īsti negaidu nekādu atbildi.. Un āzieši.. tas cits stāsts.. cita pasaule… citi „aktuālie jautājumi”, kuri tiek pārspriesti.. cits „humoriņš”.. citas vērtības kaut kādā ziņā.. īstenībā es pat nezinu, jo par tādām lietām viņi nerunā..
Vārdu sakot, neiešu liegties. Pirmās dienas Chibombo raudāju. Likās- nav mans, nu, nav. Domāju, ka jāmaina vieta vai jābrauc atpakaļ uz Eiropu. Tomēr, nolēmu sev dot vairāk laika. Izdomāju, ka mēnesi ļaušu sev raudāt, ja nekas nemainīsies, jābrauc prom. Iesaistīju visus resursus, pat aizlūgumu prasīju. Baigi sabijusies biju no tā, ka būs jāpamet. Zināju, ka pati to nožēlošu, bet tā dzīvot 6 mēnešus arī būtu neprāts.
Tagad ticībā, ka nejaušību nav, sāku lasīt R.Baha grāmatu „Ilūzijas”. Pirmais, kas bija kā medus manām rūgtajām ciešanām bija iedrošinājums, ka mūsu patiesais darbs ir šis ceļojums, šis piedzīvojums. Ka, iespējams, ir grūti ļauties straumei, ļauties iespējām, bet upes straumes dabiskais virziens ir uz priekšu un augšu. Tik, cik ir jābūt drosmei, ļauties. Un tad man likās, jā, būs labi. Iespējams tas bija tas, ko gribēju dzirdēt. Man gribējās piedzīvojumus. Sapratu, ka esmu pieķērusies kaut kam zināmam un drošam, un tagad neļaujos. Domāju, jā, tagad tikai uz priekšu, vai uz sāniem, nav svarīgi.. bet kustība ir puse no panākuma! Bet nākamais, kur apstājās mana „apziņa”, lasot grāmatu- ka mēs varam darīt to, ko gribam. Ja kaut kas liek mums justies slikti, tad nevajag to darīt. Domāju- bāc! Ko nu? Jo jūtos slikti. Kam es ko pierādīšu, paliekot šeit. Tā taču mana dzīve. Mans pēdējais 2010.gada oktobris manā dzīvē. Bet doma par pacietību, par laiku, par piedzīvojumu, kuram vajag ļauties, man patika labāk. Un labi, ka tā. Grāmata man tiešām kalpoja kā iedrošinājums. Lai dzīvotu brīvi un laimīgi mums jāupurē garlaicība. Bet tas ne vienmēr ir viegls upuris. Garlaicība šeit liekas nozīmē to, ko mūsdienās sauc par komforta zonu.
Sapratu arī, ka sirds kratīšana maniem „jauniegūtajiem draugiem” no Dānijas skolas, nav saprotama. Likās, ka viņiem tomēr labi. Es domāju, ka, ja tu maini vidi, bet tev blakus ir tie paši cilvēki, tad tas „mesidžs”, kas man bija kā „ar bomi pa pieri”, īsti tevi nesasniedz. Varbūt, ka es kļūdos. Bet mani tas Āfrikas „krūms” un ikdienas dzīve, bez pierastajiem rituāliem ar pierastajiem cilvēkiem, „kultūršokēja”.
Pēc divām nedēļām Āfrikā, sāku skatīties uz visu nedaudz ar lielāku sapratni. Sāku pierast pie ikdienas rūpēm un jaukumiem. Nežēlīgs karstums, putekļi visur. Tumšs paliek ātri, vakariņu gatavošana, kā Laura reiz teica- dienas centrālais notikums. Sāc, kad gaišs, beidz, kad jau tumša nakts un debesis klāj zvaigznes (manuprāt, zvaigznes Eiropā izskatās tikpat labi, kā Āfrikā un otrādi). Parastā ēdienkarte- tomāti, sīpoli un kāposti. Ja kāds no Lusakas atvedis banānus un apelsīnus, tad baigi priecīgās esam. Tāda mums Āfrika. Un tad rīsi un pasta, pasta un rīsi katru dienu. Izrādās uz tāda pārvietojamā ugunskura var arī kūku izcept. Slaveno šimu esmu ēdusi pāris reizes un arī tad- pieklājības pēc. Garšo pēc nekā. Izskatās pēc mannā biezputras. Un to viņi šeit ēd KATRU DIENU. Katru dienu pa tomātam, kāpostam, sīpolam, manuprāt, ir labāka alternatīva.
Jebkurā gadījumā. Tas īsumā par to, kur esmu un kā ir. Ir ok.
Jaunas rūpes sākās, kad Laura sāka kravāt mantiņas. Diezgan stulbi, bet likās, ka esi arī labprāt tagad kravātos un dotos mājās. Ka man patiktu, ja mani 6 mēneši būtu beigušies un es varētu atgriezties dzīvē, kas man nedaudz tomēr pietrūkst. Visa tā „voluntierēšana” ir tomēr ir dzīvesveids. Kamēr tu tam netici, tad pa īstam arī nedzīvo un domā, ka spēku atradīsi citur. Bet nekur citur jau tā nav. Atkal sanāk tāda dzīvošana nākotnē. Kad beigsies šitā „opera”, tad gan es… bet ko tad es? Šeit jau arī es esmu, šeit es dzīvoju, šī diena ir svarīgāka par rītdienu.. jo rītdiena var arī nepienākt.
Filed under: Restartēt sistēmu
Pavisam īsi par manu brīvību.
Brīvības te maz it kā.
Nu, dienas kārtība ir akmenī iecirsta: brokastis, pusdienas, vakariņas.
Fundraising un studies. Pat “paša laiks”- own time- ir grafikā ielikts.
Pēc būtības arī domāt nedrīkst, ko grib.. nē, domāt drīkst.. bet teikt nevajag… hmm…
Vēl te ir sistēma.. visam un visiem.. tradīcijas.. nu, pieredze, tas saucās.. (mēs jau desmit gadus darām tā un tā, un savādāk tāpēc tagad nedarīsim). Šad tad cilvēku veidota sistēma kontrolē pašu cilvēku, un tad man liekas, ka tas ir stulbums…
BET..
IR brīvība..
Reiz fundraisingā, pilnīgi nejēdzīgā vietā un neveiksmīgā dienā, sēdēju uz soliņa un žēloju sevi.. nu, kā neiet un tā (kā parasti). Un pa kreisi, skat, skat- banka. Cilvēki sēž izgludinātos, zilos kreklos, faltētos svārkos, gludi sasukātiem matiem. Pelna naudu.
Un tad es atcerējos savas vasaras bankā. Tieši tāpat. Katru darba dienu no deviņiem līdz sešiem, ar stundu pusdienas pārtraukumam. Pie datora. Dreskods tāds pats. Sarunas pilnīgi tukšas un gaistošas. Vadītāja norādījumi lietišķi un sausi. Katra diena tāda un vēl beigās nesaproti- kāda v.. pēc tu to dari?
Un vai tad tā ir brīvība?
Tajā mirklī sajutos baigi labi. Un brīvi. Katra diena ir kā svētdiena. Katra diena sākas tad, kad es to gribu. Katra diena beidzas tad, kad es to gribu. Es varu izniekot dienas, neko nedarīt.. es varu arī darīt.. es varu sēdēt līdz diviem naktī un darīt “neko”- t.i., lasīt, rakstīt, runāt ar kādu.. vienalga.. un nākamajā dienā paņemt “powernap”, un ir vienalga, vai ir trešdiena, vai svētdiena.. ja ir saulaina diena, es varu aizbraukt uz pludmali un sauļoties un biznesu kārtot vēlāk.. Protams, protams.. nekur nekas nepazūd.. es domāju- ir lietas, kuras jāizdara.. bet kaut kādā ziņā jūtos brīva tādās lielās līnijās. Nav stresa par rēķiniem, par naudu, par plāniem- lielajiem nākotnes plāniem, par statusiem, par izklaidēm, kuras maksā (atkal) naudu, par dreskodiem… etc., par visiem niekiem, kuri (tev liekas) veido tavu un visu apkārtējo dzīvi, jo noteikti informācijas apmaiņa par tiem pašiem “svarīgajiem” sīkumiem ir vitāli svarīga.
Tā IR brīvība. Kad tu esi pats. Un bez ambīcijām mācīt citus, kļūt labākam par citiem.. un vispār .. salīdzināšanās ir nāve.. bet tas jau ir cits stāsts.
Filed under: Bez kategorijas
Tā es izlasīju uz kādas dāmas T-krekla.
Vieglākais ceļš ir nedrošības, baiļu, paranojas, aizdomu ceļš. Bet realitāte esot tāda, kādu mēs to veidojam.. un redzam. Tā jau kādu laiku man liekas, ka tas, kas tev ir apkārt, patiesībā nāk no tā, kas tevī ir iekšā.. nu tā, lielās līnijās? Bet es vairāk par sajūtām runāju.
Ir ļoti kārdinoši visur redzēt sazvērestības teroijas, uzmešanas un apiešanas taktikas, melus, nepatiesības, liekulības, divkosības.. tas tā pat kā iet pie kādas vietējās vārdotājas, jo… nu baigi neiet, laikam kāds lāstu uzlicis ir.. un tad tu domā, ka problēma ir kādā citā.. un tad tā tante pasaka- zini, nē, neviens tev lāstu nav uzlicis.. pati vien esi vainīga.. un tad.. KAS par vilšanos!
Mums pašiem jābūt tām izmaiņām, kādas gribam redzēt pasaulē.. tā es izlasīju.. Redzu, ka viss sākas no katra paša.
Pretējā gadījumā var saslimdināt vakardienu, šodienu un rītdienu. Viss, ko mēs sataisām šodien.. rīt būs jāapēd. Kā saka, ko sēsi, to pļausi!
